Tā nav tikai mums, latviešiem, raksturīga īpašība, ka atsevišķu cilvēku pārliecībai par savu taisnību grūti atrast racionālu skaidrojumu. Faktiski uz to balstās arī visas reliģijas, ja gribam vērtēt fanātiski ticīgos. Tikpat lielā mērā tas sakāms par ideoloģijām kā masu apziņas opiju, ja šeit atļauts pielāgot Ļeņina apgalvojumu. Bet šobrīd gribu pievērsties šīs tēmas piezemētākiem aspektiem.
Nesen Valkā zāģēja kokus, kas šķībi un greizi saauguši ielas malā. Tā kā mēs esam dabas saudzētāji, tad atradās cilvēki, kuri protestēja. Gala rezultātā novada domes atbildīgie darbinieki attapās, ka pirms zāģēšanas būtu vajadzējis sabiedrībai visu pamatīgi izskaidrot un nopamatot zāģēšanas nepieciešamību, esot pielaista kļūda tā sauktajā komunikācijā ar tautu.
Un te nu es sāku domāt, kāda būtu bijusi iespējamā sabiedrības informēšana. Varētu nodrukāt kādās trijās avīzēs, skaidrot televīzijā un radio, izlīmēt uz ziņojumu dēļiem. Bet tik un tā apmēram trešā daļa iedzīvotāju nebūtu neko ne lasījuši, ne dzirdējuši. Piemēram, mūsu mājas kāpņu telpā no 14 dzīvokļiem avīzes pastniece nes gandrīz tikai man vienīgajam, jā, vēl arī kaimiņam “Ziemeļlatviju” un vienam citam kaimiņam kādu avīzīti krievu mēlē. Citiem kastiņās tiek ieliktas tikai reklāmu lapas, kuras daudzi taisnā ceļā nes uz atkritumu tvertni. Un ja vēl šādi cilvēki televīzijā skatās tikai seriālus, tad skaidrs, ka viņu pārliecība par notikumiem veidojas pavisam savādāk nekā citiem lasītpratējiem. Un diezin vai šādā veidā radušos pārliecību iespējams saļodzīt pat personīgu kontaktu ceļā. Bez savas ticības taču nedzīvojam neviens.
Vēl spilgtāk šie jautājumi izgaismojas, ja vērojam norises politikā. Katru reizi vēlēšanās balsojam par labākajiem, ar lielu atbildību velkam krustiņus pie pašu labāko kandidātu uzvārdiem, bet jau pirmajā nedēļā pēc jaunā Saeimas sasaukuma sanākšanas jūtamies vīlušies, jo, lūk, savēlēti visi tikai tādi korumpanti, zagļi, nejēgas un balamutes, bet nav neviena jēdzīga, ko likt par ministriem.
Īpašs stāsts būtu par visnotaļ spilgtu personību Solvitu Āboltiņu, kuras vārda pieminējums vien daudziem cilvēkiem ir kā dzīva uguns pakulās. Nenoliedzami spilgta personība, arī kā politiķe talantīga, bet savu personisko īpašību un dažu izdarību dēļ iemantojusi daudzu vērotāju nemīlestību. Ne visai simpātiski izskatījās tas, kā savulaik “Jaunajā laikā” tika atbīdīts malā partijas dibinātājs Einars Repše, kā Saeimā tika neglīti pazemota Sandra Kalniete. Vienīgi par Āboltiņas iekļūšanu tagadējā Saeimā man gribas nedaudz oponēt politiķes nopēlējiem. Faktiski bija tā, ka no vēlētāju saraksta viņai bija pietiekami daudz nodoto balsu un pievilkto krustiņu, lai iekļūtu deputātu skaitā, bet nelaime bija tā, ka Kurzemē par “Vienotības” sarakstu vispār bija nobalsots stipri mazāk nekā par zaļzemnieku sarakstu. Tā kā vēl vairāk plusiņu bija saņēmis mazliet dīvains jauneklis no Kurzemes, kurš priekšvēlēšanu laikā rīkojies pēc visiem zināmās Grigules metodikas, tad sanāca, ka Āboltiņa palikusi aiz svītras. Partijai Saeimā nebūt nebija vajadzīgs švaukstiņš ar zirgasti pakausī, tāpēc notika darījums, un fakts arī tāds, ka valdības koalīcijas veidošanas periodā “Vienotībai” bija vajadzīgs pieredzējis līderis, kurš spētu saturēt kopā sairt draudošo frakciju. Šo lomu Āboltiņa veica godam, bet sabiedrībā zaudēto autoritāti atgūt vienalga vairs nespēja.
Aizvien daudzi žurnālisti, kuri raksta par minēto politiķi, piemin gan viņas nekrietnību, kad faktiski gāza Straujumas valdību, lai censtos pati ieņemt premjeres krēslu, bet kā īpaši skarbu neveiksmi Āboltiņai pieraksta epizodi ar ūjināšanu pensionāru piketētājiem. Un atkal mazs paradokss, kas liecina par vērtētāju iepriekš izveidojušos pārliecību. Mēģināsim iedomāties, ka minētajiem piketētājiem garām būtu gājis, teiksim, Raimonds Pauls, kurš atļautos paūjināt līdzīgā veidā. Ak, kas par sajūsmu tad būtu, visi knapo pensiju saņēmēji aplaudētu! Viss atkarīgs no cilvēku prātos izveidojušās pārliecības.
Pavisam savādi sanācis pašreizējai valdībai ar tā saucamo mikrouzņēmumu nodokli. Projekta veidā dokuments jau bija izstrādāts Straujumas valdības laikā, visi, kam vajadzīgs, par to bija labi informēti. Lai noprotestētu, bija vismaz pusotra gada laika, bet neatskanēja pat ne klusi pīkstieni pret netaisnību. Kad paredzamo nodokļu izmaiņas kļuva jau par likumu, tikai tad ieinteresētie uzņēmēji sāka protestēt. Un premjeram Kučinskim un finanšu ministrei tad tika visa sabiedrības bardzība. Kaut patiesības vārdā jāteic, ka daudzi uzņēmēji mikrouzņēmumu statusu izmantojuši un turpina izmantot visai negodīgi. Vismaz mūsu kaimiņi igauņi ar šiem jautājumiem tikuši galā veiksmīgāk, un viņiem visādu utotāju biznesa vairs neesot.
Tā kā pašlaik notiek gatavošanās pašvaldību vēlēšanām, gribas cerēt, ka balsotāji dos priekšroku darītājiem. Visādu jautrībnieku mums gana daudz savēlēts Saeimā, pašvaldībās tas nebūtu pieļaujami. Bet redzam tagad, cik sirsnīgi jau šim notikumam gatavojas politiskās partijas, kurām centri Rīgā. Daudzu cerības saistās ar jaundibinātajām partijām, kaut pagaidām perspektīvas visai kuslas. Pat īsta Trampa tipa populistu mums nav, tikai tādi trampeltiņi saradušies. (Kas ir trampeltiņš, to, lūdzu, skatīt barona Bundula spēka vārdu repertuārā.) Tāpēc būtu labi, ja mums pēc vēlēšanām nevajadzētu kost sev elkonī, ja izrādīsies, ka esam savēlējuši pārāk daudz tūtiņdreijeru.
