Nesen ar kolēģi no televīzijas spriedām, ka par tradicionālajiem pasākumiem, kuros kā masu mediju pārstāvji piedalāmies ik gadu, sižeta karkasu varētu droši izveidot jau iepriekš. Lielos vilcienos šajos pasākumos nekas nemainās, jo jau pati pasākuma sākotnējā ideja organizatorus ieliek rāmjos. Viegli viņiem nav. Ir jābēg no rutīnas, lai sev nezaudētu jaunatklājēja prieka garšu un tādējādi spētu to sniegt tālāk apmeklētājiem.
Ja pašu situāciju nav iespējams mainīt, tad var mainīt savu attieksmi pret to, piemēram, ikvienu darbu darot ar interesi un prieku. Šo atziņu cenšos ievērot jau gadiem, un tā ļoti palīdz.
Nesen par rutīnu un dzīvi aizdomājos, esot klāt tādos publiskos pasākumos mūsu pusē, kuri tiek rīkoti daudz daudz gadus pēc kārtas, piemēram, nu jau 19. Gaujas plostnieku svētkos Strenčos. Tāpēc teikšu tā – visu cieņu Strenču vīriem, sievām un jauniešiem, kuri reizi gadā brīvprātīgi atlicina laiku plosta siešanai un plosta transportēšanai no Spicu tilta Valkas novadā līdz Strenčiem, jo bez viņiem šo svētku nebūtu. Esmu kopā ar viņiem braukusi ar plostu gan tādās dienās, kad Gaujas krastos smaržo ziedošas ievas un cepina saule, gan arī tad, kad tajā pašā maija trešajā sestdienā no debesīm gāžas lietus vai sniegs un no aukstuma klab zobi, un tik un tā ar prieku izbaudot šādu piedzīvojumu.
Taču tad, kad ekspedīcijas maršrutā visi Gaujas krasti jau ir zināmi līdz mazākajam līkumam, sākotnējo azartu sāk grauzt rutīna, sak, ko jaunu tur vairs redzēt… Ja varētu pa upi “kuģot” no Gaujienas līdz Zīlei, tad gan! Tomēr pēc tam pati par savu attieksmi nokaunos. Vienmēr būs kāds cilvēks, kurš šos Gaujas plostnieku vai citus svētkus piedzīvos pirmo reizi, tāpēc cepuri nost idejas uzturētājiem un īstenotājiem. Galvenais, ik gadu svētku norisē rast kādu atsvaidzinošu novitāti, kas iedvesmo un uzmundrina pašus organizatorus un iepriecina apmeklētājus.
