Kaut dabā sācies pavasaris, kas cilvēku sejās ievieš vairāk prieka gaišuma, starptautiskajā politikā aizvien valda padrūms rudenīgums. Pēc nesenajiem migrantu plūdiem, kuru uzņemšanai Eiropa nav gatava, tāpat pēc Ķelnes, Parīzes un Briseles notikumiem, pamazītēm mainās eiropiešu noskaņojums pret citas civilizācijas ieceļotājiem. Sabiedrība aizvien sašķelta, bet redzams, ka tiek intensīvi meklēti risinājumi. Migranti tiek šķiroti – tie, kas bēguši no pilsoņkara un terora, tiek atdalīti no tās masas, kas Eiropā meklē turīgu un bezrūpīgu dzīvi. Zīmīgs bija nesenais referendums Nīderlandē, kurā vairums holandiešu nobalsoja pret asociācijas līgumu ar Ukrainu. Kāpēc tāda nostāja pret ukraiņiem? Faktiski cilvēku domas šādi ievirzīja cits iespējamais, bet vārdos neizteiktais vaicājums, kur Ukrainas vietā būtu jāsaprot musulmaņu zemes. Atklāti šādu jautājumu referendumā neviens neuzdrīkstas izvirzīt, lai netiktu apvainots pašā šausmīgākajā grēkā – rasismā, fašismā, ksenofobijā. Eiropa kopumā ieinteresēta ciešākā sasaistē ar Ukrainu, jo valstīm vajadzīgs darbaspēks, un ukraiņi noteikti būtu laba izvēle.
Jāpiemin arī starptautiska skandāla apmērus guvušais jautājums par ienākumu slēpējiem ārzonu bankās, ko piemin kā Panamas dokumentus. Ārzonas jeb ofšori ir visai populāra maznodokļu sistēma, kur ar interneta palīdzību iespējams nobēdzināt miljonus. Ne vienmēr tas ir nelikumīgi, jo, piemēram, daudzi Krievijas uzņēmumi ārzonās slēpj savus ienākumus, jo dzimtenē Putina draugi to visu var vienkārši atņemt. Dokumenti iegūti no starpniekfirmas, kura nodarbojas ar klientu piesaisti bankām un banciņām, proti, firmas vadītāja pieviltā mīļākā šādā veidā atriebusies savam šefam.
Mūsu žurnālisti visvairāk apcer Putina iespējamo saistību ar miljardos mērāmiem nozagtiem naudas līdzekļiem, kurus valsts “galva” nobēdzinājis ar savu draugu palīdzību. Tādi ir tikumi Krievzemē un, ja runa būtu par kādu mazvalstiņu, tad šādam prezidentam pasaules līderi pat roku nesniegtu.
Īpašs ir Ukrainas prezidenta Porošenko pieminējums saistībā ar Panamas dokumentiem. Liekas, šis ir mazliet atšķirīgs gadījums. Porošenko nesen bija ļoti bagāts uzņēmējs, kurš sākotnēji solīja savus uzņēmumus pārdot. Bet cilvēks saprot, ka prezidenta amats nav mūžīgs, tāpēc savu uzņēmumu akcijas un naudas līdzekļus uz laiku nodeva starptautiskai trasta kompānijai. Līdzīgi, kā zinām, savulaik rīkojās Hodorkovskis un citi JUKOS īpašnieki. Protams, vienkāršai sādžas tantītei tas neko nenozīmē, ja Maskavas Kiseļova televīzija apgalvo, ka Porošenko blēdis, bet Putins ir īsts godavīrs, tad tā arī pienākas domāt visiem.
Tajā pat laikā redzams, ka Kremļa kabinetos valda liels satraukums.
Zīmīgi tas, ka vienlaikus ar Panamas dokumentu publikācijām internetā Krieviju saviļņoja cits notikums. Lieta tā, ka pēkšņi un bez jebkādām debatēm parlamentā Putins parakstīja rīkojumu par Nacionālās gvardes izveidošanu, kurā apvienotu daudzas agrākā spēka struktūras, ieskaitot Omon un Sobr specvienības. Pats galvenais šajā jaunievedumā ir tas, ka apmēram 220 tūkstošu lielais karaspēks būs pakļauts tieši Putinam. Viens no šāda speciālā karaspēka izveides iemesliem ir arī mēģinājums Putinam pakļaut Čečenijas līdera personisko armiju (apm. 20 tūkstoši). Praktiski šāda gvarde būtu militārs spēks, kas izveidots gan Maskavā, gan reģionos un kas momentā spētu reaģēt uz visiem Putina varas apdraudējumiem, ieskaitot ieroču lietošanu pret demonstrantiem. Ar šo lēmumu tiek domāts par aizvien grūtāko ekonomisko stāvokli valstī, kas vienā brīdī var pārvērsties masu protestos.
Minētais neizlēdz Krievijas varbūtējo agresiju pret citu valsti, kaut mums zināmu mierinājumu rada fakts, ka Kremlis jau iestrēdzis gan Ukrainas, gan Sīrijas avantūrās.
Ja domājam par Latvijas problēmām, tad pašreizējā brīdī ārējie militāra rakstura apdraudējumi maz ticami, kaut pilnīgi droši varam sacīt, ka Krievijas intereses mūsu reģionā plašas. Spiegošana, propagandas uzbrukumi, interneta troļļu manipulācijas – tas viss turpinās.
Prese un televīzija mazliet pārspīlē reālos apdraudējumus no migrantu pieplūduma, pašlaik daudz lielāks apdraudējums ir valsts nespēja palīdzēt zemkopjiem, sevišķi tas attiecas uz nenormāli zemām piena iepirkuma cenām. Izskatās, ka esam savairojuši tik lielu skaitu pārstrādes uzņēmumu, ka sistēma kļuvusi par apdraudējumu nozares pastāvēšanai. Interesanti, ko darītu visi daudzie desmiti piena rūpnieku, ja bankrotētu visas lopkopības saimniecības? Pircēji, saprotams, ieinteresēti pirkt lētus piena produktus, bet saimnieciska šāda rīcība nav.
Tajā pat laikā turpinās asas diskusijas par nākamā budžeta naudiņas sadali, kur visas nozares pieprasa lielāku finansējumu. Veselības nozare brēc, izglītība vaimanā, ceļu remontdarbu veicēji šausminās, bet valsts aizsardzība vispār izsakās tikai kategorisku prasību līmenī. Ja vieniem dosi, kādam citam jāņem nost. Bet kam?
Arodbiedrības, saprotams, aizstāv savas nozares intereses. Reizēm pavisam destruktīvā veidā. Tad nu ministri, kuriem nav pieejas pie lielās naudas lādes, mēģina izlīdzēties ar reformu solījumiem. Saistībā ar to nāk prātā tā sauktie treknie gadi, kad veselības ministrs bija Gundars Bērziņš. Kaut naudas bija padaudz, tomēr arodbiedrība gribēja vairāk. Gāja arodbiedrības dāmītes pie ministra, un Bērziņš visām laipni pabučoja rociņas, un visu sarunāja bez ienaida celšanas.
Lai Latvija straujāk virzīties uz priekšu, lai dzīve kļūtu labāka, nepieciešams mainīties pašiem cilvēkiem. Aizvien netiekam vaļā no blēdībām, zagšanām, savstarpējiem apvainojumiem. Skaļie policistu aresti gan neko nenozīmē, jo gadījumos, ja par vainīgu apsūdzētais ir cilvēks, kura amata pienākumos ietilpst svarīgu atļauju došana, varam pieļaut arī tādu variantu, ka atļauju nesaņēmušie darboņi amatpersonu apvaino kukuļņemšanā. Tādi piemēri jau bijuši.
