Karsti, karsti…. Pat ļoti! Toma Briča regulārie ziņojumi par kārtējā klimatiskā rekorda krišanu atgādina reportāžas no olimpiskajām spēlēm, kurās viens “rekords” šogad Tokijā noteikti kritīs, un tas būs minimālais klātbūtnes skatītāju skaits. Oficiāli paziņots, ka tādu nebūšot vispār, taču es skeptiski izturos pret pārlieku kategoriskiem uzstādījumiem – “nekad”, “nekur”, “neviens”, “nemūžam” un tamlīdzīgiem. Gan jau kādi maskoti īpašie viesi tribīnēs vai slēgtās ložās būs vērojami.
Žēl japāņu. Ne jau uz to viņi cerēja toreiz, kad sīvā konkurencē cīnījās par tiesībām iztērēt daudzus miljardus galveno pasaules sporta svētku sarīkošanai.
Gatavojoties, vēl pirms nāca Lielais Kovids, jau bija iztērēts tik daudz, ka spēļu atlikšana uz gadu vai pat vispār atcelšana zaudējumus tikai vairotu, tāpēc nācās meklēt surogātrisinājumus. Ja par augstāk minēto “rekordu” man šaubu nav, tad gaidāmie sportiskie sasniegumi noteikti tiks pastiprināti pētīti un analizēti. Varbūt pat visu līmeņu sporta organizācijas, sponsori un valdības izdarīs kādus tālejošus secinājumus un veiks nepieciešamos olimpiskās kustības optimizācijas pasākumus, jo ne vienmēr vairāk ir labāk.
Vai tas viss jums neatgādina pašmāju dziesmu un deju svētku rīkošanas – nerīkošanas peripetijas? Viedokļi diametrāli pretēji. Katram sava taisnība un “dzelžaini argumenti”. Tikai mērķis it kā viens – noturēt un nepazaudēt!
Protams, par naudu jau pie mums runāt neskaitās “zolīdi”, nu, vismaz pirmajā brīdī. Galvenais taču kultūra, tradīcija un tā saucamā “latviskā dzīvesziņa”.
Pandēmija diktē spēles noteikumus, un ierēdniecība tos, savukārt, interpretē savas situācijas izpratnes robežās, drošības labad atbīdot šīs robežas pēc iespējas tālāk. Vairāk aizliegsi – labāk gulēsi.
Vai tas, kas šogad notiks Latvijā dziesmu un deju jomā, ir saucams par svētkiem? Es drīzāk teiktu – pasākums, kaut arī šis vārds asociējas ar kompakti vienlaicīgi noritošām darbībām. Cik izdosies saglābt vērtības, un vai tāds laikā un telpā izstiepts virtuālisms nenodarīs vairāk ļauna, rādīs nākotne. Katrā ziņā es ļoti ceru, ka tā nekļūs par tradīciju.
Man nācies piedalīties vairākos dziesmu svētkos un pat to simtgadē (1973). Tagad pārskatot tā laika fotogrāfijas, smīnu izraisa lozungi, ar kādiem mūsu kori un deju kolektīvi piedalījās svētku gājienā. Zināmā mērā tās arī bija tādas maskas, kurām gandrīz neviens neticēja, taču nesa un skandināja vajadzīgajā brīdī.
Cerēsim, ka līdz dziesmusvētku 150. gadadienai (2023) kovidu izdosies uzveikt, kā savulaik uzveicām komunistisko pandēmiju, un liekulības maskas nebūs jāvalkā, taču bažas vieš lielais antivakseru skaits, kuri cer “izbraukt” uz pārējo – medicīnai lojālo pilsoņu rēķina (slimot viņi tāpat negrib, jo nav izdevies satikt nevienu gribētāju). Par sazvērestības teorijas pārņemtajiem vispār grūti runāt – “nekāda kovida nav, tie ir mediķu, biznesa haizivju Bila Geitsa, Sorosa un Īlona Maska izdomājumi… Amerikāņi uz mēness nekad nav bijuši, bet Dvīņu torņus (9/11) nospridzināja pats Bušs…”.
Daudz saradies pašpasludinātu virusologu, kuri skaidri var pateikt, kura vakcīna labākā. Valdības nemitīgi skandinātā vakcinācijas “brīvprātība” pamazām pieklust, bet opozīcija sola mierā nelikties – viss turpinās, tikai karstums solās pamazām atkāpties.
