Ievadam daži vārdi par kaut ko priecīgāku. Uzskatu, ka Valkas pilsētā notikusī konference, kas veltīta filozofa Teodora Celma mūža veikumam, atstās jūtamas pēdas mūsu pilsētas sabiedrībā.
Ievadam daži vārdi par kaut ko priecīgāku. Uzskatu, ka Valkas pilsētā notikusī konference, kas veltīta filozofa Teodora Celma mūža veikumam, atstās jūtamas pēdas mūsu pilsētas sabiedrībā.
Kaut mūsdienās cilvēki kļuvuši mobili, retāki kļūst gadījumi, kad mūžu pavadām savā dzimtajā novadā, tomēr ikvienam sabiedrības loceklim, kurš vēlas pilnveidot un emocionāli bagātināt savu garīgo satvaru, ir nepieciešams ne tikai izjust savu sakņu piederību noteiktam zemes stūrītim, bet nepieciešams kļūt par šāda zemes stūrīša patriotu. Bet patriots nevar tapt, ja sirdī neiemājo lepnums par dzimtā novada vēsturi un ļaudīm.
Teodors Celms ir tā personība, ar kuru valcēnieši var patiesi lepoties. Un ir jauki, ka profesors Ignāts Trepšs šādu konferenci burtiski uzdāvināja savas dzīvesbiedres pilsētai Valkai. Gribu tikai piebilst, ka zināmi nopelni pienākas arī kādreizējai valcēnietei Ainai Hovelai, kura dzīvo Toronto pilsētā Kanādā un kura mani apgādā ar laikrakstu “Latvija Amerikā”. Tieši šajā izdevumā pirms vairākiem gadiem bija nopublicēts garāks apcerējums par Teodoru Celmu, kur tika minēta arī viņa dzimšanas vieta, tāpat arī stāstīts par nākamā profesora pirmajām skolas gaitām. Un liktenīgi izrādījās tas, ka manu informāciju “Ziemeļlatvijā” bija izlasījis ītais cilvēks, kaut ieinteresētību vispirms biju cerējis sagaidīt no pašiem valcēniešiem.
Kad valsti grib kontrolēt noziedznieki
Teodoram Celmam veltīto konferenci minu tāpēc, ka man tā kalpoja garīgā līdzsvara saglabāšanas laikā, kad no laikrakstiem un televīzijas uz apziņu nomācoši darbojas milzīgā negāciju plūsma, ko iezīmē gan neapturamā inflācija, gan fakti par noziedzīgo grupējumu pastrādātajiem nedarbiem. Tas, ko mums paziņoja premjers Kalvītis, būdams spiests sabiedrību informēt par dažiem izmeklēšanas noslēpumiem, intuitīvi mums jau bija zināms. Tomēr atklātā tekstā pasacītais par bijušo un esošo specdienestu darbinieku grupējumu un tā noziedzīgajiem mērķiem daudzus no mums satrieca. Pasaulē gadās valstis, kur uz laiku mafija pārņem arī politisko varu, bet par Latviju esam pieraduši domāt citās kategorijās. Jā, arī politiķi nav nekādi zelta gabali, gadās cilvēki, kuri ar politisko darbību cenšas sev nodrošināt imunitāti gadījumos, kad citādi sāk draudēt stāšanās tiesas priekšā par šādām tādām nelikumībām, bet šoreiz sastopamies ar grupējumu, kas darbojas ar klasiskās mafijas metodēm. Tiesa, līdz šim jau zinājām par atsevišķiem it kā izolētiem notikumiem – te kāds uzņēmējs tiek nogalināts, te skaļi izbazūnēta kontrabandas lieta izčākst bez rezultāta, te atklājas nelikumīgas telefonsarunu noklausīšanās vai pat noklausīšanās spiegu aparatūras uzstādīšana advokātu kabinetā. Varam minēt arī gadījumus, kad tiek notiesāti pilnīgi nevainīgi cilvēki, acīmredzot, lai piesegtu īstos vaininiekus. Ir gadījumi, kad pārāk godīgs ierēdnis zaudē darbu pēc meistarīgi veiktas provokācijas, teiksim, par it kā kukuļa izspiešanu, kas īstenībā nemaz nav notikusi.
Kad visu sasummējam, tad veidojas skaidrs priekšstats, ka telefonsarunu noklausīšanās un to publikācijas vērtas uz to, lai paralizētu visu tiesībsargājošo iestāžu darbu. Cilvēki strādājuši profesionālā līmenī.
Lai minam gadījumu ar muitas atbildīga darbinieka Vaškeviča spridzināšanas mēģinājumu. Laikam taču pārāk lielas bijušas likmes tiem noziegumiem, kurus mēģinājis atklāt Vaškevičs. Un arī tas bija profesionāļu darbs, ka mums zināmais KNAB veica kratīšanu cietušā Vaškeviča dzīvoklī, presei piegādājot gan atsavinātās fotogrāfijas, gan informāciju par Vaškeviča kurpju kolekciju.
Ak un vai! Sabiedrības vairākums aizvien domā, ka specdienestus nedrīkst kontrolēt ne Saeima, ne Ministru kabinets. Tas nu ir koks ar divi galiem, un rezultāti mums redzami līdz sāpīgumam uzskatāmi.
Cerēsim, ka valsts drošības sardzē vēl palicis pietiekami daudz godprātīgu ierēdņu un politisko darbinieku.
Nebūsim kategoriski
Teodoram Celmam veltītajos lasījumos izskanēja filozofa paustā doma, ka cilvāki patiesības meklējumos nedrīkst uztiept galējus un kategoriskus apgalvojumus. Šajā sakarībā man nāk prātā dedzīgā komunista un rakstnieka Jāņa Niedres kādreiz kādā seminārā sacītie vārdi, ka pasaules lielākās nelaimes sākas no kategoriskiem uztiepumiem. Niedre gan to attiecināja uz mākslas pasauli, bet tikpat labi šī patiesība darbojas arī zinātnē un sabiedriskajās attiecībās.
Aptuveni zinu, par ko cilvēki izsakās internetā (pats datortehniku nevaru izmantot), un mani dara drūmu līdz psihopātijai novestais viedokļu kategorisms. Jo mazāk kāds sapratis, jo niknāk necieš iebildumus. Neko vairāk par naida vairošanu sabiedrībā tas nedod.
Ja kāds noziegumos apsūdzētais tiek apcietināts, tad vieni dedzīgi brēc pēc asinīm, bet citi tikpat dedzīgi metas aizstāvēt. Pierādīt savu taisnību gan nespēj ne viens, ne otrs. Dzīves pieredze mani pārliecinājusi, ka Latvijas tiesiskajā laukā iespējamas visādas nelikumības, arī tādas, ka nevainīgs cilvēks tiek arestēts un spīdzināts, panākot atzīšanos noziegumos, kurus veikuši paši spīdzinātāji. Iespējams gan viens, gan otrs gadījums. Neapstrīdama patiesība ir tikai tā, ka noziegumus veic atbildīgā valsts dienestā strādājošie.
Vara stāv tālu no tautas
Vērojot politiķu un augstāko ierēdņu skaidrojumus situācijai Latvijā, saprotam, ka vairums no tā saucamās elites brīnum ātri attālinās no reālās dzīves, no tā sauktā mazā cilvēciņa rūpēm un sāpēm. Tā nav tikai Latvijas problēma, jo nupat jaunais Krievijas premjers Zubkovs, apmeklējis tautu Penzas apgabalā, ar izbrīnu konstatējis, ka pensionārs no 2800 rubļu pensijas par komunālajiem pakalpojumiem samaksā 2000. Kā gan cilvēks varot izdzīvot? Nāk prātā savulaik Repšes izbrīns, kad sirma mītiņotāja viņam sacīja, ka iztiek ar 60 latu lielu pensiju. Kā tas iespējams? – brīnījās toreizējais premjers.
Cita varasvīru nelaime ir neprasme uzturēt dialogu ar sabiedrību. Mums ir bijuši premjeri, kas atsakās sniegt intervijas žurnālistiem, kuri uzdod netīkamus jautājumus. Dažas minūtes nedēļā televīzijā un radio – tā nav valdības vai Saeimas viedokļu skaidrošana tautai. Ja gribam atcerēties, tad vienīgi Godmanis savas premjerēšanas laikā centās sabiedrībai skaidrot situāciju valstī.
Šajā sakarībā gribu pieminēt kādu citu valsti. Pirms kāda laika man no ASV atsūtīja izgriezumu no laikraksta “The Wall Street Journal”, kurā amerikāņu žurnālists jūsmīgi apraksta Gruzijas prezidentu Saakašvili, ar kuru kopā veselu dienu ceļojis pa Gruzijas teritoriju. Raksts pārāk jūsmīgs, lai noticētu visiem apgalvojumiem, bet vienai atziņai gribas veltīt īpašu uzmanību. Saakašvili savu valsti pārvalda ne tikai ar dekrētiem un pavēlēm no sava kabineta, bet izmanto katru izdevību, lai tautai skaidrotu valdības politiku. Kad sabojājas helikopters, prezidents lauku ciematā aizņemas vecu volgu, sēžas pie stūres un vadā žurnālistu pa savu zemi, lai kopīgi tiktos ar iedzīvotājiem. Maskavā vīpsnā, ka tas esot populisms, bet šādu birku iespējams piekarināt jebkuram politiķim, kurš dara ko savas tautas labā. Galu galā šāds populists bija arī Kārlis Ulmanis. Bet mūsu vadošie politiķi, gan pozīcijā, gan opozīcijā sēdošie, par savu apzeltīto bikšdibenu saudzēšanu piemirst tikai pirms kārtējām vēlēšanām.
