Pēdējos pāris gadus viņš izbauda dzīvi, par kādu kādreiz sapņojis — apmeklē labākos restorānus, brauc ar labām automašīnām — un secina, ka tas nav nekas īpašs.
Pēdējos pāris gadus viņš izbauda dzīvi, par kādu kādreiz sapņojis — apmeklē labākos restorānus, brauc ar labām automašīnām — un secina, ka tas nav nekas īpašs. Šodien viņš varētu atkal tirgot puķes, kā to darīja karjeras sākumā, bet pienākums pret dzīvi neļauj latiņu nolaist zemāk…
Ideja, ka jābūt šādai intervijai, radās sarunas laikā, kad “Ziemeļlatvija” vaicāja bijušajam smiltenietim Ģirtam Freibergam, kāpēc viņš dāvina skolēniem braucienu uz akvaparku. Toreiz viņš paskaidroja, ka dzīvē ir sasniedzis materiālu labklājību un tāpēc var dalīties ar citiem, kuriem neklājas tik labi. Ģirtam ir tikai nedaudz vairāk par 30 gadiem, un vizuāli viņš nebūt neatbilst cienījama vecuma Amerikas onkulim, kurš nodarbojas ar labdarību un dāsni dala savā garajā darba mūžā iegūtos līdzekļus. Tieši tāpēc vaicājām: “Kā klājas, novadniek?”
Savu karjeru ir veidojis apzināti
“Vai esmu bagāts?” atjautā Ģirts un paskaidro, ka viņš sevi pieskaita pie vidusslāņa. Būtiska nav summa, cik viņš pelna gadā, bet atziņa, ka šobrīd var justies finansiāli stabili. Tas gan nenozīmē, ka tāpēc viņš gribētu sevi pacelt virs apkārtējiem, jo dzīve ir dzīve. Ģirts apzinās, ka jebkurā brīdī tā cilvēku var arī atsviest atpakaļ.
Visas sarunas laikā tomēr viņš vairākkārt uzsver, ka savu karjeru ir veidojis apzināti. “Man patīk būt pirmajam un labākajam jebkurā lietā, ko daru,” neslēpj Ģirts. Tas viņam asinīs vēl no tā laika, kad pamatskolā Smiltenē aktīvi nodarbojās ar sportu. Pirmais treneris, kurš iemācīja neatlaidību, bija Jānis Akmentiņš. “Tos četrus piecus gadus treneris man bija tēva vietā. Ļoti cienījams cilvēks. Viņš par saviem aizbilstamajiem vienmēr rūpējās, lai viņi saņemtu visu labāko. Aizstāvēja jebkurā situācijā, kā tagad mēdz teikt — “izsita” visu iespējamo,” atceras Ģirts. Viņš tolaik riteņbraukšanā bijis Latvijas desmitniekā, braucis kopā ar tādiem dūžiem kā Juris Silavs un Romāns Vainšteins. Dzinulis būt pirmajam tā arī palicis. Treniņi sportā piespiež darīt to, kam augļus redz tikai pēc laika. To darbu var darīt un var arī nedarīt, bet tad rezultātu nebūs. Līdztekus riteņbraukšanai labus rezultātus Ģirts guvis arī slēpošanā, krosā rajona spartakiādēs. “Tolaik nevarēju saprast, kā cilvēki nevar paskriet vai arī noskrien pēdējie,” saka Ģirts.
Vai šodien nenākas nožēlot, ka sporta gaitas nekļuva profesionālas? Ja tolaik būtu attīstījies velokross, iespējams, ka viņa dzīve būtu iegrozījusies citādāk, tomēr nožēlas nav. Ģirts secina, ka profesionālajiem sportistiem nebūt neklājas tik spoži. Labi līgumi mūsdienās ir tikai pasaules līmeņa zvaigznēm. Vidējam slānim tā nav. “Viņu darbs beidzas 30 vai 35 gadu vecumā, un tad ir jāsāk domāt, ko darīt tālāk,” saka Ģirts un piebilst, ka viņš tajā pašā laikā ir savas karjeras virsotnē.
Ieguva ne mazāku vērtību — pieredzi
“Izstāstīšu kādu anekdoti, kuru zināmā mērā uzskatu par savas dzīves moto,” sarunu turpina smiltenietis. “Skolā mācījās divi draugi. Viens bija centīgs, otrs — ne visai. Pēc desmit gadiem viņi satikās kafejnīcā Rīgā. Teicamnieks, tagad pasniedzējs kādā skolā, bija atnācis kājām, viņam pie rokas bija tas pats diplomāts, kas skolas laikā, mugurā plašķītis, pats noguris. Toties otrs draugs atbraucis ar labu mašīnu, labā uzvalkā, priecīgs, apmierināts ar dzīvi. Centīgais vaicā: “Klausies, kā tad tā, tu taču knapi skolu pabeidzi. Ar ko tu nodarbojies?” “Aizbraucu uz vienu tirgu, nopērku košļeni par diviem santīmiem, otrā pārdodu par četriem. Tā arī par tiem diviem procentiem dzīvoju,” atbild otrs.
Morāle? Būtiski nav zināt, kas ir procenti, galvenais ir rezultāts.”
Savulaik beidzot vidusskolu, Ģirts vēstures eksāmenu kārtojis divas reizes un atestātu saņēmis augustā, nevis kopā ar klasesbiedriem jūnijā. “Izlaidumā piedalījos, bet, protams, bija sāpīgi,” viņš secina. Šobrīd Ģirtam ir augstākā izglītība, šogad janvārī viņš saņēma augstskolas diplomu un secina, ka visādā ziņā ir ieguvējs. Kamēr citi knapinājās un studēja, viņš ieguva nebūt ne mazāku vērtību — pieredzi. Tagad, kad iegūta pieredze jeb, kā Ģirts saka, pievienotā vērtība, viņš var atļauties iegūt izglītību un arī laiks mācībām atliek. Prakse rāda, ka darba devējs darbiniekā tomēr vairāk vērtē pieredzi, nevis tikai augstskolas diplomu.
Dzīvē ir lieta, kas ļoti, ļoti patīk
Šobrīd Ģirts strādā a/s “Aizkraukles banka”. Bankas lielākie akcionāri ir divi viņa vienaudži. Sasniedzot šo savas karjeras pagaidām augstāko punktu, Ģirtam sākumā bijušas bažas, tomēr darba sākumā viņu iedrošinājusi atziņa, kas valda visā pasaulē, — ja esi pārdevējs, tad vari pārdot jebko.
Uzreiz jāteic, ka smiltenietis izlabo teikto un pasmaida, ka trīs lietas viņš tomēr negribētu tirgot: sievietes, sieviešu zeķbikses un šokolādi. Viņam tas šķiet šausmīgi grūti, un arī konkurence esot milzīga.
Bankā smiltenieša uzdevums ir strādāt ar nekustamo īpašumu kompānijām. Viņš vada seminārus un lasa lekcijas, kurās piedāvā bankas produktus, lai mākleri un starpnieki jeb finanašu brokeri saviem klientiem ieteiktu tieši viņa bankas pakalpojumus. “Mans darbs ir pārliecināt. Darbs veicas, esmu sasniedzis rezultātus, iepazinis nekustamā īpašuma tirgus dažādas jomas. Beidzot dzīvē ir lieta, kas man ļoti, ļoti patīk. Kad man vaicā, ko es daru, atbildu — tirgoju naudu,” komentē Ģirts.
Viņš vērtē, ka vēl joprojām ir cilvēki, kuri ar aizspriedumiem lūkojas uz iespēju ņemt bankā kredītu. Īpaši to varot teikt par mazpilsētu iedzīvotājiem. Tomēr tā ir iespēja, kuru noteikti vajag izmantot. “Tas ir tikpat vienkārši, kā aiziet uz veikalu un nopirkt maizi. Mēs nezinām, kas ar mums notiks rīt, bet dzīvot taču gribas šodien. Dzīvot skaistā mājā, ar skaistiem logiem. Gribas braukt ar jaunu mašīnu jau šodien. Var jau krāt naudu gadiem, atkal sagaidīt naudas reformu un visu pazaudēt,” pārliecina bankas darbinieks.
Radās pirmās pārdošanas iemaņas
Sarunā Ģirts atklāj, kā viņš nonācis līdz punktam, kuru šobrīd pats atzīst par tīkotu karjeras virsotni. Viss sācies tajā vasarā, kad pēc vidusskolas bijis jādomā, ko darīt tālāk. Izvēle starp mācībām un darbu nosvērusies par labu praktiskajam, un Ģirts rudenī sācis strādāt. Pirmā darbavieta bijusi puķu veikals. “Sākās īstais darbs: kase, nauda, pircēju apkalpošana. Patika strādāt ar cilvēkiem, arī viņi bija pretimnākoši. Tā man radās pirmās praktiskās pārdošana iemaņas,” atceras smiltenietis.
Vēl viens nopietns pavērsiens Ģirta dzīvē noticis 1992. gada vasarā, kad Smiltenē bija ieradušies kristīgās baznīcas misionāri. Ārzemju jaunieši pilsētas centrā dziedājuši, spēlējuši dziesmas un sludinājuši Dievu. Ģirts atsaucies aicinājumam, apmeklējis baptistu baznīcu, kur guvis ticību Dievam. “Kļuvu ticīgs cilvēks, aktīvi iesaistījos draudzes dzīvē. Šo darbu veicu fanātiski, jo vēlējos, lai visi to sadzird un zina,” komentē Ģirts. Tolaik viņš kādu laiku strādājis par skolotāju svētdienas skolā.
Tajā vasarā Smiltenē, ejot pa ielu, Ģirts pēkšņi ieraudzījis, ka pretim nāk patīkama, skaista sieviete, kura atšķīrusies no citām. “Vēlāk uzzināju, ka viņa strādā tehnikumā par vēstures skolotāju. Oktobra beigās iepazināmies, un jau martā mums bija kāzas. 15. maijā luterāņu baznīcā mūs salaulāja divi mācītāji — luterāņu un baptistu. Tas toreiz bija kompromiss, jo sievai ir luterāņu ticība,” stāsta Ģirts.
Pieredzes nebija, zināšanu — arī
“Smiltenē, kā jau mazā pilsētiņā, cilvēki pamēļoja, jo man tolaik bija 20 gadu, bet sievai no pirmās laulības jau bija meitiņa. Lēmumu pieņēmu ātri un esmu sajūsmā līdz pat šai dienai,” savu ģimeni vērtē Ģirts.
Līdz 2000. gada rudenim, kad Ģirts pieņēma izšķirošo lēmumu un ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, viņš centimetru pa centimetram virzīja augšup savu karjeras latiņu.
Tūlīt pēc puķu veikala sekoja darbs firmā “Madara ’89”, kur viņam bija uzticēts rūpēties par kiosku un vasaras kafejnīcu, kas atradās pie Abulas un Daugavas ielas krustojuma. Vēl pēc laika sadarbībā ar smiltenieti Andreju Silmali Ģirts atvēra Kalna veikaliņu. Tam sekoja veikals Rankā un kafejnīca tehnikumā. “Pieredzes nebija, zināšanu — arī. Kaut kā īsti šajā biznesā nepaveicās, tomēr beigās veiksmīgi visu pārdevu un pa nullēm izkļuvu, toties bija iegūta dzīves pieredze,” novērtē uzņēmējs. Iegūta bija arī apziņa, ka šādā veidā nekad mūžā nevarēs iegādāties jaunu automašīnu. Darboties tālāk vadījusi vēlme dzīvot labāk.
Laikrakstā “Diena” Ģirts izlasījis darba piedāvājumu. Tapis CV, sekojušas darba pārrunas, konkurss, kas beidzies veiksmīgi, un Ģirtam pavērušās iespējas Vidzemes reģionā strādāt par produktu veicināšanas darbinieku. Viņa toreizējais amata nosaukums tulkojumā no svešvalodas skan: māksla virzīt preces caur iegādes punktiem. Vienkāršāk skaidrojot, tā bija reklāmas kompānija, kas rūpējās, lai viņu reklamētais produkts tiktu novietots veikalā labākās vietās, būtu pamanāms. Šim nolūkam bija jāizvieto reklāmas materiāli, jārīko akcijas. Ģirta klients bija uzņēmums “Rīgas vīni”, kas ražoja arī šampanieti. “Gadu nostrādāju kompānijā, pārdošanā nāca jauni produkti, piemēram, brendijs “Bonaparts”. Mēs šiem produktiem krietni pacēlām apgrozījumu,” secina Ģirts.
Šis Latvijā esot vienīgais gadījums
Vēlāk, kad “Ave Lat” grupa iegādājas “Rīgas vīnus”, reklāmas kompānija kļuva par tirdzniecības pārstāvjiem, kas ne vien reklamē, bet arī tirgo šos produktus. “Arī šajā biznesā rezultāti bija labi, un mani vienmēr uzslavēja. Tomēr esmu cilvēks, kas vēlas kļūt par mazu vai lielu, bet priekšnieku,” pasmaida Ģirts. Tā arī šefiem pateicis — cik ilgi skraidīšu pa veikaliem, vēlos būt par vadītāju. “OK!”, tie atbildējuši, “nāc uz Rīgu!”
Ārprāts! Lai arī Ģirts perfekti pārzinājis Rīgu, tomēr iekšēji viņu vajājis mazs stress un visu laiku urdījis. Vai pareizi noparkošos? Vai kāds neuzpīpinās? Tomēr asu izjūtu nepieciešamība darījusi savu, un Freibergi pieņēmuši lēmumu pārcelties uz galvaspilsētu.
Pa šo laiku ģimene bija kļuvusi kuplāka. Pasaulē bija ieradušies dvīņi Eduards un Edmunds. Arī šajā gadījumā Ģirtam dzīve piespēlējusi unikālu notikumu. Ģirta tēvam ir dvīņubrālis, arī Ģirtam ir dvīņubrālis Gints, un arī dēli ir dvīņi. Ierasti dzimtā dvīņi dzimst tikai katrā otrajā paaudzē, nevis kā šajā gadījumā, tāpēc dzemdību namā mediķi apgalvojuši, ka šis Latvijā esot vienīgais gadījums.
Līdz beidzot visi atkal bija kopā
Pārmaiņu laikā, kad darbs Rīgā bijis, bet dzīvesvieta vēl jāmeklē, palīgā nākusi sievasmāte un uzņēmusies rūpes par mazbērniem. Tā nu mazie dzīvojuši laukos Rankas pagastā, vecākā meita katru dienu mērojusi ceļu uz skolu Smiltenē, bet vecāki — no sākuma Ģirts viens, vēlāk arī sieva — pirmdienu rītos un piektdienu vakaros traukušies no Rankas un Rīgu un atpakaļ. Tas bijis fiziski nogurdinošs laiks, līdz beidzot visi atkal bija kopā.
Ģirta sieva sākumā strādājusi viesnīcā, bet šobrīd viņai pieder savs ceļojumu birojs “Skaisto skatu aģentūra”. “Pēdējo divu gadu laikā viņa ir iekarojusi savu tirgu, viņu pazīst,” novērtē Ģirts. Ar tūrisma industriju Freibergu ģimene saista arī savus nākotnes plānus.
Rankas pagastā, autoceļa Smiltene – Gulbene malā, atrodas tūrisma un atpūtas parks “Lācītes”. Tajā darbojas arī Ģirta sieva un sievas brālis.
Šobrīd, kad aiz muguras darbs tirdzniecībā un reklāmas jomā, iepazīts nekustamo īpašumu bizness un banku lietas, Ģirts lēš, ka nākotnē varētu atkal pievērsties privātajai uzņēmējdarbībai.
Domāju, ka esmu uz pareizā ceļa
“Tā ir smilteniešu īpatnība — kaut arī viņi ir aizgājuši no dzimtās pilsētas un dzīvo citur, tomēr pēc kāda laika cenšas atgriezties, lai apliecinātu sevi, pierādītu panākumus un kaut ko sniegtu savai pilsētai,” novērojis Ģirts. Viņš atklāj, ka nolēmis Smiltenē izveidot viesnīcu. Tas sasaucas ar sievas biznesu, arī ar viņa interesēm. Nozīmīgs ir arī faktors, ka Smiltene ir ekonomiski aktīva pilsēta.
“Vieta jau ir noskatīta, arī ēka. Tā ir stratēģiski labā vietā, tāpēc konkurence mani nebaida un investēt varu droši,” atklāj Ģirts. “Redzot savus klientus bankā, esmu pietiekami daudz iemācījies. Protu prognozēt, kas notiks ar tirgu. Redzu, ka manā viedoklī ieklausās. Domāju, ka esmu uz pareizā ceļa.”
Sarunas noslēgumā viņš uzsver kādu būtisku savas dzīves atziņu, proti, par visu, ko dzīvē ir sasniedzis, viņam jāpateicas diviem — Dievam un savai sievai…
