Šomēnes, kad visā Latvijā svin Dzejas dienas, Jērcēnu pagasta dzejas mīļotājiem ir divkārši svētki – 17. septembrī tautas nama dzejas teātrim apritēja 10 gadi.Jubileju aktieri nosvinēja kopā ar Dzejas dienu ietvaros viesos atbraukušo dzejnieci Ivetu Krūmiņu no Gulbenes un saviem sveicējiem un faniem. 10 gadu laikā pagasta dzejas teātris kļuvis pazīstams un guvis atzinību daudzos Latvijas novados, turklāt joprojām visā valstī ir vienīgais, kas savā repertuārā iekļauj tikai un vienīgi dzejas iestudējumus. Savā ziņā tas ir fenomens – ne lielpilsētu profesionāļu trupas, bet tieši neliela lauku pagasta pašdarbnieku kolektīvs kultūras dzīvi Latvijā bagātina ar dzejas teātri, kas pagaidām tāds ir vienīgais un izpelnījies daudzās skatēs godalgotas vietas, bet pēc izrādēm savā novadā un viesturnejās – nedalītus skatītāju aplausus. Ar kolektīva sasniegumiem lepojas daudzi jērcēnieši. “Tas ir ļoti forši, ka mums ir tāds teātris. Kolektīvs vairākkārt ir uzstājies politiski represēto pasākumos, kur esmu redzējusi tā iestudējumus, un es par viņiem varu teikt tikai vislabākos vārdus. Man ir liels prieks, ka atradušies cilvēki, kuri mūsdienās dzeju uztur dzīvu sabiedrībā,” apliecina pensionāre Dzintra Lezdiņa.Kolektīva repertuāru maina ČaksKolektīva dalībnieci Gintu Gailīti pārējie aktieri draudzīgi sauc par teātra menedžeri, jo viņa visu idejas saliek kopā scenārijos, veido uzvedumus un plāno izrādes. Ginta atceras, ka pirms 10 gadiem dramatiskā kopa sanāca kopā un sāka apspriest iespēju iestudēt dzejnieka Aleksandra Čaka dzeju. “Teātri spēlējām arī agrāk. Mūsu repertuārā bija tādas izrādes kā “Septiņas vecmeitas”, “Atraitnes vīrs,” “Čaukstenes” un citas. Togad tuvojās Čaka 100 gadu jubileja un mūsu aktrise Anita Auniņa ierosināja ķerties pie Čaka. Viņas ideju atbalstījām, un tā radās dzejas teātris. Turpmāk dzeja mūs pilnīgi pārņēma savā varā,” apliecina G. Gailīte.Dzejas teātrī darbojas septiņi cilvēki: jau minētā Ginta, A. Auniņa, Aivars Auniņš, Kārlis Kārkliņš, Iveta Ence, Ilvija Ķimse un Aivars Gailītis. Viņš sākotnējam sešniekam pievienojās vēlāk. Ginta atzīst, ka vairs neviens nedomā atgriezties pie lugu iestudēšanas. “Dzejas lauks izvēles ziņā ir krietni plašāks. Vairāki teātri, var teikt, gandrīz vai mokās ar repertuāra veidošanu, bet mums tēmu un ideju netrūkst. Trūkst vienīgi laika visu ieceru īstenošanai, jo pastāvīgi kaut kur jāuzstājas ar mazākiem uzvedumiem,” saka Ginta.Scenārijus domā visi kopāKolektīva pastāvīgajā repertuārā ir trīs lieli dzejas iestudējumi, ko paši aktieri sauc par savām bāzes izrādēm un kuras jau vairākkārt izpelnījušās skatītāju atzinību. Par to liecina kaut vai tas, ka aktieri ar šiem uzvedumiem joprojām tiek aicināti uzstāties tuvākos un tālākos novados. Pirmais ir jau minētajai Čaka simtgadei veltītais trīscēliens “Es gribu būt, kāds neesmu vēl bijis”, tam sekoja uzvedums “Viddivvārpā” pēc Imanta Ziedoņa “Poēmas par maizi” motīviem, bet trešais lielākais iestudējums “Nesaprasto cilvēku zemē” ir veidots pēc aktiera, mūziķa un dzejnieka Mārtiņa Freimaņa dzejas motīviem. Vēl pie lielākiem iestudējumiem var pieskaitīt “Gadalaikus”. Šajā izrādē iekļauti vairāku autoru darbi par pārvērtībām dabā dažādos gadalaikos.Kaut teātri var saukt par domubiedru grupu, tomēr tas nenozīmē, ka, veidojot scenāriju, netiek lauzti šķēpi par labāko variantu. Dažkārt strīdi sit augstu vilni, bet galīgais variants tiek apstiprināts tikai tad, ja tam piekrīt visi. “Karsti gāja ar scenārija veidošanu Čaka dzejas iestudēšanai. Izpētījām visus dzejnieka Kopotos rakstus. Es vairāk sliecos izcelt dzejnieka liriku, bet Aivars Auniņš uzstāja, ka iestudējumā noteikti jāiekļauj arī Čaka poēma par strēlniekiem “Mūžības skartie”. Sākumā tam nepiekritu, bet pēc tam vakarā lasīju poēmu līdz vēlai naktij un mainīju domas. Šis darbs patiešām ir izcils, un tagad “Mūžības skartie” ir stiprākā šī iestudējuma daļa,” apliecina G. Gailīte.Piedāvājums neizpalika bez riskaSpēlējot teātrī, visiem tā dalībniekiem dzeja kļuvusi par dzīves sastāvdaļu. Ginta un Anita gan atzīst, ka pirmā lielākā piedāvājuma gatavošana skatītājiem savā ziņā bijis risks. Bija bažas, vai aktieri dzeju spēs padarīt tuvu skatītājiem laikā, kad vārsmu lasītāju pulks sabiedrībā ir ievērojami sarucis un tieksmi pēc dzejas nereti nomāc rūpes par ikdienu. “Protams, ka satraukums par to, vai mūs skatītāji pieņems, bija. Dažkārt dzirdēju pat inteliģentu cilvēku pavīpsnāšanu par mūsu dzejnieku darbiem. Izrādes gatavojām ļoti rūpīgi. Tas nav viegli, jo dzeju iestudēt ir sarežģītāk nekā parastu izrādi vai skeču. Iespējams, tādēļ Latvijā dzejas teātri ir deficīts kultūrā. Iekļāvām dziesmas. Mūsu galvenie muzikanti ir abi Aivari. Viņi arī sacer mūziku dziesmām. Centāmies, tā sakot, runāt uz skatītāju sirdīm. Kad tas viss aizgāja, sapratām, ka atgriešanās pie sadzīves joku lugām vairs nebūs. Ir grūtāk, bet mums šī lieta patīk,” stāsta Ginta.Arī A. Auniņa uzskata, ka liela nozīme ir prasmei uzrunāt skatītāju. “Mūs ir skatījušies daudz skolēnu un jāteic, ka jaunieši iestudējumus uztver ar lielu interesi. Pēc izrādes viņi pat pabrīnās, vai tā bija dzeja, jūs vienkārši mums interesanti stāstījāt,” savos novērojumos dalās Anita. Viņai pašai galvenais iemesls dalībai teātrī ir vēlme būt ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. “Man patīk piedalīties radošos procesos un redzēt, ka no šīs darbošanās iznāk kaut kas labs,” atklāj A. Auniņa.Dzeja palīdz iegūt draugusG. Gailīte ir dzimusi septembrī tieši pirms Dzejas dienām un pieļauj, ka varbūt tieši tādēļ viņai dzeja ir tuva. “Pateicoties dzejai un mūsu teātra darbībai, esam atraduši jaunus draugus dažādās Latvijas vietās. Viņi ir gan literāti, gan tādi paši pašdarbnieki kā mēs. Kolosāli cilvēki! Viņi brauc pie mums, mēs pie viņiem, tā ir ļoti patīkama kultūrvide, kurā varam gūt kaut ko garam un dvēselei šajā ar materiālismu piepildītajā pasaulē,” saka G. Gailīte. Tādēļ arī piektdienu vakari, kad notiek teātra mēģinājumi, aizrit nemanot, jo tad var ļaut strādāt sirdsdomām pēc ikdienas rūpēm.Arī Ilvija Ķimse, kura teātrī ir atbildīgā operatore par gaismām un mūziku, apliecina, ka kolektīvā darbojas, lai dzīvē izjustu kaut ko citu ārpus ikdienas lietām. “Teātris man ir mīļš kopš bērnības. Ja nevarēju kļūt par aktrisi, tad vismaz izmantoju iespēju būtu tuvu teātrim. Es dzeju uzskatu par savdabīgu dvēseles stāvokli. Dzejnieku darbos atklātos pārdzīvojumus vairāk vai mazāk izjūtam visi, bet visi nevar būt dzejnieki. Tādēļ arī vajadzīga dzeja, lai mēs prastu iepazīt savas skaistākās izjūtas un domas,” skaidro Ilvija.K. Kārkliņš apliecina, ka izjūt prieku, redzot Jērcēnos topam jaunas kultūras vērtības. “Tas ir mūsu kopprodukts, mūsu pienesums kultūrai, kas rāda arī to, cik lietderīgi protam izmantot brīvo laiku,” secina K. Kārkliņš.Savu kārtu gaida PetersVisas pieminētās lielākās izrādes joprojām dzīvo uz skatuvēm. Anita atzīst, ka, piemēram, iestudētā M. Freimaņa dzeja pēc autora nāves pat ieguvusi it kā citādu skanējumu ar dziļāku jēgu. “Tagad, kad Mārtiņa vairs nav, es it kā ieraugu, cik precīzi dzejnieks ir uzrakstījis par dzīvi pēc kaut kā,” piebilst Anita.Nākotnē mēģinājumos atvēršanu gaida jau vairāki scenāriji. Pēdējā kolektīvā izlolotā ideja ir par Jāņa Petera dzejas iestudēšanu. Padomā ir arī Māra Zālīte un Vizma Belševica. Pašlaik sabiedrībā par aktualitāti ir kļuvusi tīras vides un dabas saglabāšana. Aktieri plāno atkal no vairāku dzejnieku darbiem izveidot emocionālu iestudējumu par draudiem dabai. Ideju banka ir bagātīga, galvenā rūpe, lai visam pietiktu laika.Kamēr runājos ar Gintu un Anitu, zvana tālrunis. Valkas kultūras nams aicina ar “Mūžības skartajiem” uzstāties 11. novembra pasākumā Valkā. Jērcēniešu iestudējumiem gaidāms vēl ilgs mūžs.
