Latvijas savienības «Černobiļa» valdes loceklis valcēnietis Gundars Šulcs no Viņa Svētības Maskavas un visas Krievzemes Visusvētīgā patriarha Aleksija II ir saņēmis Goda rakstu ar patriarha parakstu.
Latvijas savienības “Černobiļa” valdes loceklis valcēnietis Gundars Šulcs no Viņa Svētības Maskavas un visas Krievzemes Visusvētīgā patriarha Aleksija II ir saņēmis Goda rakstu ar patriarha parakstu kā pateicību par darbu Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā. Goda rakstu Rīgā viņam pasniedza Latvijas metropolīts Aleksandrs.
Kā zināms, Aleksijs II Latvijā viesojās maija beigās un vizītes laikā interesējās arī par to cilvēku likteņiem, kuri 1986. gada vasarā piedalījās traģiskās avārijas seku likvidēšanā. Kopā no Latvijas šādu patriarha pateicību saņēma 27 cilvēki. Vēl divus ar savu Goda rakstu apbalvoja Latvijas metropolīts. G. Šulcam pasniegtais apbalvojums ir iesvētīts Maskavas katedrālē.
Arī Maskavā nezināja avārijas apmērus
Šogad aprit 20 gadu, kopš Ukrainā Černobiļas atomelektrostacijā notika avārija. G. Šulcs stāsta, ka tolaik dienēja Lietuvā civilās aizsardzības pulkā. “Avārija notika maija sākumā, bet mūs uz Černobiļu nosūtīja jūlijā. Tur avārijas seku likvidēšanā strādāju gandrīz četrus mēnešus,” saka G. Šulcs.
Viņš nepiekrīt vairākkārt dzirdētam viedoklim, ka Maskava katastrofas patiesos apmērus vēlējusies noslēpt. Pēc G. Šulca teiktā, tulīt pēc avārijas kompartijas Ukrainas Centrālā komiteja Kremli informējusi, ka noticis niecīgs negadījums un to varēšot novērst pašu spēkiem. “Es ilgi par to domāju, bet pērn man gadījās iepazīties ar visiem dokumentiem, un tad sapratu, kādēļ sākumā PSRS vadība aktīvi nerīkojās. Tā vadījās pēc Ukrainas ziņojumiem,” skaidro G. Šulcs.
Kad uz notikuma vietu izsaukti karavīri no pulka, kurā dienēja G. Šulcs, viņš sapratis stāvokļa nopietnību. “Diezgan skaidri zināju, kas tur varētu būt noticis, jo pēc izglītības esmu ķīmiķis ar orientāciju darbam atomelektrostacijās. Pirms tam piecus gadus biju strādājis Kolas pussalā, kur darbojās liela atomelektrostacija. Vēlāk Lietuvā biju mobilās vienības komandieris. Mēs bijām sagatavoti avārijas gadījumā sniegt palīdzību Ignalinas atomelektrostacijai. Man un citiem virsniekiem bija zināšanas avārijas seku likvidēšanā, bet jāatzīst, ka daudzi jauniesauktie karavīri, kurus nosūtīja uz Černobiļu, no tādām lietām neko nesaprata,” apliecina G. Šulcs.
Zagļiem laba arī radioaktīva “Volga”
Viņš piebilst, ka visgrūtāk klājies tiem, kuriem aizsargtērpos vajadzēja fiziski strādāt bīstamajā zonā. Spectērpi bija no gumijas, nelaida cauri gaisu, bet tas bija sasilis līdz 30 grādiem. “Man bija uzticēta radioaktīvā izlūkošana un ciemata māju apstrāde pret radiāciju. Ar speciālu šķīdumu mazgājām ēku ārpusi no jumta līdz pamatiem. Pēc tam avārijas seku likvidētāji ciemata teritorijā noraka augsnes virskārtu. Šo zemi sagrūda lielās bedrēs un aizbēra. Visu tehniku, kas zonā strādāja, vakarā pēc darba nomazgāja un novietoja speciālā stāvlaukumā. Savukārt tās iedzīvotāju automašīnas, kam radiācijas līmenis bija lielāks par pieļaujamo, konfiscēja un novietoja atsevišķā vietā. Kaut visu it kā apsargāja, laupīšanas tik un tā notika. Vēlāk vairākas radioaktīvās automašīnas “Volga” parādījās PSRS teritorijā, tās braukāja arī pa Baltijas valstīm. Seku likvidētāji centās savākt visu šķīdumu, ko izlietoja ēku un tehnikas mazgāšanai, bet pieļauju, ka daļa ķimizētā ūdens paguva iesūkties zemē un nokļūt līdz gruntsūdeņiem,” stāsta G. Šulcs.
Patieso radiācijas līmeni neviens nezināja
Bijušais padomju armijas virsnieks atceras gadījumu, kad talcinieki apmēram 40 kilometru attālumā no avārijas vietas norakuši kartupeļus un vagonos tos aizveduši Tjumeņas ogļračiem. “Tādi gadījumi bija. Daudzi avārijas vietā strādājošie pēc atgriešanās no saņemtā rentgena starojuma saslima. Arī es jūtu veselības traucējumus un esmu spiests apmeklēt ārstus. Neviens jau nezināja, cik patiesībā ir stipra radiācija, jo ar tālaika tehniku un mēraparātiem, kas atradās armijas rīcībā, to precīzi nevarēja noteikt. Mums iedotās ierīces vairāk bija domātas radioaktīvās bīstamības konstatēšanai pēc atomsprādziena, bet šeit bija vajadzīga cita tehnoloģija. Arī spectērpi radiāciju aiztur tikai daļēji. Ja tā ir stipra, cilvēks tik un tā tiek apstarots. Visbīstamākā bija grafītu iznešana no stacijas torņiem, jo tur radiācijas starojums bija visstiprākais. Televīzijā gan rādīja, ka to dara roboti, bet tie pēc pāris dienām sabojājās. Darbu turpināja cilvēki,” apliecina G. Šulcs.
Valdības attieksmi un rūpes vērtē atzinīgi
1986. gadā uz Černobiļu likvidēt avārijas sekas no Valkas rajona nosūtīja 76 cilvēkus. No viņiem seši ir miruši. No visas Latvijas uz radiācijas saindēto zonu nosūtīja 6000 cilvēku.
“Saņemtā rentgena deva nelabvēlīgi ietekmējusi arī daudzu černobiliešu bērnu veselību. Radiācijas ietekmei pakļauto personu reģistrā ir iekļauti 1089 bērni. Pašlaik Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda slimību un staru patoloģijas nodaļā šiem bērniem ir iespēja saņemt augstas kvalifikācijas pediatra konsultācijas. Pediatrs apmeklētājus pieņem 40. korpusā otrdienās un ceturtdienās no pulksten 14.00 līdz 16.00. Interesenti var iegūt sīkāku informāciju pa tālruni 7069377,” informē G. Šulcs.
Viņš atzīst, ka Latvijas valdība pievērš lielu uzmanību kādreizējo černobiliešu sociālo apstākļu uzlabošanai.
“Ir apstiprināti Ministru kabineta noteikumi, kuros avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem paredzēti dažādi atvieglojumi sociālajā un medicīniskajā aprūpē. Vairāku atvieglojumu ieviešanu ir sekmējis Latvijas savienības “Černobiļa” prezidents Arnolds Vērzemnieks,” stāsta G. Šulcs.Viņš piebilst, ka palīdzības sniegšanā ļoti atsaucīgi ir arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas mediķi. “Mūs pastāvīgi atbalstījuši arī rajona speciālisti. Pašlaik savienība “Černobiļa” aktīvākajiem mūsu palīgiem gatavo apbalvojumus, kurus drīzumā pasniegsim arī Valkā,” saka G. Šulcs.
