Viņai apkārt ir mazbērni, tuvi cilvēki un draugi. Cilvēkam ir jādzīvo un jāpriecājas par to, kas viņam ir dots.
Viņai apkārt ir mazbērni, tuvi cilvēki un draugi. Cilvēkam ir jādzīvo un jāpriecājas par to, kas viņam ir dots. Protams, nevar aizmirst skumjo.
Tradicionāli gada sākums ir ziemas vidū, kad pieņemts svinēt jauna cēliena sākumu. Tomēr lielai daļai cilvēku līdzīgas izjūtas rada 1. septembris. Tie ir skolēni, kuriem sākas kārtējais zinību krāšanas posms, un pedagogi, kuri viņus sagaida mācību kabinetos. Septembris ir arī Skolotāju dienas priekšvakars, tāpēc šodien uz sarunu aicinājām skolotāju Guntu Atari, kura skolasbērniem veltījusi vairāk nekā 50 gadu sava darba mūža. Šobrīd viņa ir pensionāre, bet joprojām saglabājusi saikni ar saviem audzēkņiem, kolēģiem un ar apbrīnojamu enerģiju piedalās sabiedriskajā dzīvē.
Sajutusi to brīnišķīgo attieksmi
Šobrīd skolotāja Atare ir smilteniete, bet viņas dzimtas saknes ved uz Alūksnes rajonu. Viņa ir Ilzenes meitene ar lībiešu izcelsmi, jo izsenis Ilzene bijusi lībiešu apdzīvota teritorija. Guntiņas (tā skolotājas vārds rakstīts dzimšanas apliecībā un viņu dēvēja ģimenē) vectēvs un vecāmāte, lai slēptu no mazbērniem sakāmo, savā starpā sarunājušies lībiešu valodā. Vēlāk dokumentos Guntiņu nomainījis parastais – Gunta, bet ailē, kur norāda tautību, rakstīts – latviete. Skolotāja ar savu senču valodas palīdzību prot iztulkot vienīgi Ilzenes puses vietvārdu nozīmi.
Uz Valkas rajonu Gunta nosūtīta ar toreizējā izglītības ministra pavēli. Tas noticis 1954. gadā, kad viņa beigusi Valmieras Pedagoģisko skolu. Tolaik, līdzīgi kā mūsdienās, skolās trūka pedagogu. Tāpēc jaunietei neļāva turpināt izglītību un 19 gadu vecumā norīkoja sākt darba gaitas. Tā Gunta kļuva par Kazruņga (tolaik – Trikātas) pamatskolas direktori. “Brīnišķīgas atmiņas, jauki vecāki un bērni. Man par Kazruņģīti ir tik mīļas atmiņas, ka uzreiz acīs sariešas asaras. Esmu sajutusi to brīnišķīgo attieksmi, kas toreiz bija pret skolotājiem,” vērtē. G. Atare. Līdzīgas izjūtas viņu pavadījušas arī Plāņu pamatskolā, kur viņa turpināja darbu kā skolotāja pēc Kazruņģa un Plāņu skolas apvienošanas. Plāņu centrā uzcēla jaunu skolu, bet veco Kazruņģī slēdza, jo divas izglītības iestādes uzturēt bija finansiāli neizdevīgi.
Par prestižu nav jācīnās
“Atceros Deniss man reiz atnesa un uzdāvināja 15 rozes. Vaicāju, kāpēc tik daudz?” stāsta G. Atare. “Kā, skolotāj? No manis – piecas, no tēta – piecas un no vecmammas – piecas,” paskaidrojis audzēknis. Pedagoģe skaidro, cik nozīmīga bijusi saikne, kas gadu gaitā izveidojusies ar plānēniešiem. Pie skolotājas Atares lasīt un rakstīt prasmi, kā arī citas zinības apguvušas pat trīs paaudzes. Tieši tas palīdzējis veidot īpašas attiecības. Skolotājam jāzina, kā bērnam klājas ģimenē. Savukārt bērnam skolā ir jāsaņem tas, kas viņam pietrūkst ģimenē. “Piemēram, bērniņš atnāk no rīta uz skolu un stāsta, ka tētis vakar bijis piedzēries un izslēdzis elektrību. Tāpēc mazais nav izpildījis mājas darbu. Tas taču ir objektīvs iemesls, un skolēns par to nav jābar,” paskaidro skolotāja.
Lieliska saikne ar bērniem rodas, dodoties kopīgos pārgājienos un ekskursijās. Bieži audzēkņi uztic savas slēptākās domas, un skolotājai ir jāprot šie noslēpumi glabāt. Tikai tā var iegūt uzticību. “Tagad mēdz teikt, ka par prestižu ir jācīnās. Domāju, ka par prestižu nav jācīnās, tas ir jānopelna. Lasu avīzēs, lai celtu skolotāja prestižu, ir jāpaceļ alga. Varbūt, varbūt… Domāju, ka tas jānopelna ar darbu un attieksmi,” pārliecināta pensionētā pedagoģe.
Domāju, ka sajukšu prātā
Vai skolotāja darbs ir grūts? “Protams, ka grūts!” nevilcinoties atbild G. Atare. Vaicāta, kādu profesiju viņa izvēlētos, ja būtu iespēja visu sākt no sākuma, skolotāja atkal atbild bez pārdomu mirkļa. “Tas nav jāvaicā cilvēkam, kas skolā nostrādājis 52 gadus un sešus mēnešus un nav mainījis profesiju,” viņa uzsver. Jau pensijā būdama, viņa izmēģinājusi strādāt arī biznesa vidē. Ar savu pieredzi spējusi izkonkurēt jaunkundzītes un pieņemta darbā par sekretāri – uzskaitvedi. Kādu brīdi pastrādājusi arī tirdzniecībā, bet tur piedzīvojusi vilšanos. “Man tas likās jocīgi, ka puķīti iepērk par 20 santīmiem, bet pārdod par 1,50. Nemācēju to “sagremot”, laikam esmu citādāks cilvēks,” tā smilteniete.
Nav noslēpums, ka strādājošie nereti mēdz filozofēt, cik labi būt pensionāram. Kādas ir sajūtas, kad skolotājam kņada, kas valda skolā, jānomaina pret salīdzinoši rimto pensionāra ikdienu? “Tas ir ļoti, ļoti, ļoti grūti,” secina G. Atare. Viņa šo periodu raksturo vienā vārdā – šausmīgs. Pirmajā pensionāres gadā, 1. septembrī, kad visi devušies uz skolu, viņai šķitis, ka arī kaut kur ir jāiet. “Domāju, ka sajukšu prātā, un sapratu, ka jāmeklē nodarbošanās,” atceras pensionāre. Tā viņa kļuva par sekretāri un nostrādāja šajā amatā tieši deviņus mēnešus. Tad uzņēmums likvidējās, bet šie mēneši palīdzēja sarast ar jauno – pensionāres statusu.
Ikdiena ir tikpat piesātināta
Šobrīd skolotājas ikdiena ir gandrīz tikpat piesātināta, kā tas bija pirms došanās pensijā. Viņa apmeklē senioru deju kopas “Pīlādzītis” mēģinājumus, dežurē Sarkanā Krusta Smiltenes nodaļā, bieži sastopama bibliotēkā, kur iepazīstas ar jaunākajiem laikrakstiem un žurnāliem, lasa grāmatas. Rudens mēnešos – mežs un purvs. Šobrīd topā ir dzērvenes. Protams, neizpaliek arī televīzija. “Panorāma” jānoskatās obligāti, jo politikai jāseko, citādi neko nezināšot un nevarēšot iet sabiedrībā. Pensionētā skolotāja fano par šoviem “Dejo ar zvaigzni” un “Dziedi ar zvaigzni”. Viņa pat sastādījusi tabulu, kur cītīgi pieraksta žūrijas vērtējumus un jūt līdzi saviem favorītiem. “Man ļoti patīk Mārtiņš Rītiņš. Vinters arī. Vai tad Bērziņam tur ir kāda vaina?” pasmaida G. Atare.
Pasauli balsta labestība
Sarunas noslēgumā vaicāju, vai dzīvē liktenis viņu aplaimojis vai sitis. Varbūt bijis līdzsvars? “Tomēr sitis,” nopūšas skolotāja. “Zaudēt vienīgo dēlu ir šausmīgi. No rīta viņš aizbrauc, bet vakarā atved mirušu. Tas ir neizstāstāmi grūti. To nevar aizmirst, jo man viņa pietrūkst.”
Toreiz, kad visu Latviju pāršalca traģēdija, kas norisinājās autokrosa laikā Madonas rajona Rāceņu trasē, dzīvību zaudēja arī G. Atares dēls. Lai arī zaudējuma sāpes joprojām dzīvo kopā ar māti, ļaunumu viņa sirdī neglabā. “Pasauli balsta labestība. Ļaunums un naids cilvēku iekšēji saēd. Vienmēr vajag atmaksāt ar labu, arī tad, ja kāds nodara ļaunu. Tad ļaunums zūd,” savu dzīves kredo atklāj skolotāja. Šā iemesla dēļ Atari neuzturēja prasību pret tiem, kas izraisīja apstākļu virkni, kas nogalināja viņu tuvo cilvēku. “Esmu pateicīga, ka dēls man atstājis mīļus mazbērnus,” smaidot nopūšas vecmāmiņa.
