Valkas kultūras nama oranžajā zālē apskatāma baltkrievu mākslinieka Alekseja Luņjeva veidotā ekspozīcija “Melnais tirgus”. Ne Valkā, ne lielākajās Latvijas mākslu metropolēs nav bijusi eksponēta Baltkrievijas modernā māksla, tāpēc jo interesantāk cilvēkiem, kuri seko līdzi mākslas novitātēm.Aleksejs savā daiļradē neuzstāda kaut kādas robežas. “Man interesē viss. Tiklīdz rodas kāda ideja, tā prasa konkrētu tehnisku risinājumu. Tie var būt visdažādākajās tehnikās,” skaidro mākslinieks. Jautāts, vai viņš arī glezno, Aleksejs atbild, ka viņam nav bijuši tādi radošie uzdevumi, kuros nepieciešama glezniecība, taču, ja tādi radīsies, tad, protams, arī gleznos. Mākslinieks uzskata, ka radoša cilvēka mērķim jābūt tādam, kur nepieciešams daudz meklēt un izmēģināt kaut ko jaunu.Ticība neļauj pieskarties cūkgaļaiKatru reizi motīvs radīt jaunu darbu ir atšķirīgs. Iemesls darba radīšanai var būt kāds nejauši izdzirdēts vārds, frāze, kāds notikums, kurš apziņā iegūst īpašu nozīmību. Tas apbur un viss. Atliek vien īstenot ideju.Kas attiecas uz “Melno tirgu”, tam pamatā ir kāds Alekseju saviļņojošs stāsts par to, kā Svētā Marka pīšļi no Aleksandrijas tika pārvesti uz Venēciju.To paveica venēciāņu tirgotāji 1812. gadā. Musulmaņu fanātiķi Aleksandrijā centās sagraut kristiešu svētnīcas. Tirgotāji devās turp un, iedodot kukuļus vietējiem ierēdņiem, pīšļus iznesa no tempļa un, lai izvestu savu guvumu no valsts, mucu, kurā atradās dārgums, piepildīja ar cūkas kautķermeņiem. Musulmaņiem, tostarp arī muitniekiem, ticība neatļauj pieskarties cūkgaļai, tāpēc arī Svētā Marka pīšļi nokļuva Venēcijā, kur atrodas joprojām.Vēlēšanas ir dīvains processLīdzās “Melnajam tirgum” Aleksejs telpu aizpildīja ar Valkā izdomātu instalāciju, kuras līdzautors ir Aivars Ikšelis. “Tiklīdz ierados Latvijā, sāku iztaujāt iedzīvotājus par viņu dzīvi un stāstīju par savu valsti. Man tas ir interesanti. Šodien pieņemšanā Valkas novada domē daudz runājām par to, ka kultūra jauc tās robežas, kuras starp valstīm uzliek politiķi,” stāsta mākslinieks. Izveidotā instalācija ir par nesen Latvijā notikušajām vēlēšanām. Aleksejs domā, ka vēlēšanas ir tāds dīvains process, jo allaž pirms tām izskan tukši solījumi. Instalācija ir stāsts par vēlētāju neaktivitāti, jo viņi vairs solījumiem netic. “Es nekomentēju šo procesu, nesaku, ka tas ir labi vai slikti, taču visus aicinu domāt, vai ar politiku viss ir kārtībā,” smaida A. Luņjevs.Dzīvo diezgan izolētā valstīLūgts salīdzināt vidusmēra cilvēka dzīvi savā zemē un Latvijā, Aleksejs teic, ka, vērtējot sabiedrisko dzīvi, Baltkrievijā lielāka loma atvēlēta sportam, nevis humanitārajām lietām. “Domāju, ka baltkrievu ierēdņi ne visai saprot, kas ir kultūra un ka kultūrai nav robežu. Dzīvojam diezgan izolētā valstī. Man, no rīta pieceļoties, neienāk prātā doma, ka šodien varētu doties apskatīt Luvru. Pat tad, ja šim nolūkam ir nauda,” skaidro Aleksejs. Viņš uzskata, ka tas principā ir aplami, un tā pašlaik ir lielākā atšķirība starp Latviju un Baltkrieviju.Kultūra tikai iegūst, ja cilvēki ceļo, gūst jaunus iespaidus un ar tiem bagātina savas tautas kultūru. Tas ir nepārtraukts, turklāt nozīmīgs attīstības process. Diemžēl pašlaik Baltkrievijā tam atvērtības ziņā nav labākie laiki, taču mākslinieki dara visu, ko spēj, lai paplašinātu sakarus ar kolēģiem citās Eiropas valstīs.Arī Valkā viņš nokļuva, pateicoties A. Ikšelim, kuru sastapa Minskā teātru festivāla laikā.Seko notikumiem LatvijāAleksejs Valkā jūtoties ļoti ērti. “Esmu daudz strādājis, rīkojis dažādas izstādes. Te relaksējos un atpūšos gluži kā mājās. Es te varu brīvi pastaigāties, kontaktēties ar lieliskiem cilvēkiem. Valkā ir negaidīti draudzīga gaisotne, ļoti patīkami cilvēki it visur, arī “Jumī”, kur esmu apmeties. Nupat satiku divas kundzes, kuras bija izvedušas pastaigāties mazus suņukus. Viņas jokoja, lai uzmanos, jo tie ir nikni. Sacīju, ka latviski nesaprotu. Man to tūdaļ labsirdīgi paskaidroja. Paldies, visiem!” latviski saka Aleksejs. Viņš vēl piebilst, ka viņam ļoti gribējies atbraukt uz Latviju, jo bijis te itin bieži, kamēr eksistēja Padomju savienība. Pēc robežu aizvēršanas nebija iegansta Latvijā ierasties, jo vīzas izsniegšanai jābūt pamatojumam. Neraugoties uz to, viņš allaž seko sabiedriski politiskajiem notikumiem Latvijā, jo šī nav Aleksejam sveša zeme. Lai arī te nav tie labākie laiki, viņu izbrīna iedzīvotāju optimisms. “Šī ir tauta, kas pelnījusi labu dzīvi, un es ticu un vēlu, lai labāki laiki atnāktu pēc iespējas ātrāk. Būšu pirmais, kas priecāsies par jums,” smaida Aleksejs.Nevajag justies provinciāliemAleksejam šī ekspozīcija no Viļņas, kas ir šā gada Eiropas kultūras galvaspilsēta, ieradusies pavisam mazā provinces pilsētiņā Valkā. “Tas jau pats par sevi ir nozīmīgs notikums un parāda, ka pašiem nevajag justies provinciāliem, kas daudzos no mums ir iekšā,” uzskata kultūras nedēļas organizētājs A. Ikšelis. Runājot par Alekseju, viņa konstruktīvisma stilā veidoto darbu, mākslinieks nepasacīja, ka viņam bija smagi traumēts mugurkauls un jāstaigā īpašā korsetē, lai to sadziedētu. Tieši tad radās ideja par “Melno tirgu” un, to īstenojot, neciešamo sāpju dēļ uznācis īpaši depresīvs stāvoklis. Mākslinieks nevarējis nedz sēdēt pie galda, nedz saliekties stāvot. Tas tapis patiešām lielās fiziskās sāpēs.Šo darbu apskatīt ir ieradušies ne tikai kaimiņi igauņi, bet arī no Rīgas un Jūrmalas. A. Ikšelis domā, ka Kultūras nedēļai turpmāk vairāk jāvērš skats modernās mākslas virzienā. Nevis pašmērķīgi, bet, lai izglītotos.
