Jau krietni pasen intervēju kādas ģimenes māti, kurai, maigi izsakoties, materiālie apstākļi bija trūcīgi. Īpaši nepētot, varēja redzēt, ka nabadzība istabās lien ārā no katra kakta.
Jau krietni pasen intervēju kādas ģimenes māti, kurai, maigi izsakoties, materiālie apstākļi bija trūcīgi. Īpaši nepētot, varēja redzēt, ka nabadzība istabās lien ārā no katra kakta. Turklāt ģimenē bija jāpabaro četri bērni. Zinot, cik naudas nepieciešams, lai daudzmaz normāli saģērbtu un paēdinātu vienu vai divus bērnus, vaicāju, kā viņa spēj sarēķināt ģimenes budžetu. Nav noslēpums, ka bērni mēdz augt, seko skolas gaitas, tad studijas augstskolā. Cik tālā nākotnē šī ģimene var droši ielūkoties?
Toreiz sievietes atbilde bija vienkārša un reizē pārsteidzoša. “Es par to nedomāju, jo Dievs jau visu nokārtos,” pārliecināti atbildēja mana sarunas biedrene.
Var šādam viedoklim piekrist, var, protams, iebilst, bet šī saruna man atausa atmiņā, vērojot ārprātu, kas pārņēmis degvielas tirgu.
Prātotāji lēš, ka automašīnu tāpēc īpaši mazāk ielās nepalikšot. Pagājušā sestdiena Smiltenes ielās gan rādīja pretējo. Automašīnu pilsētas centrā varēja brīvi novietot gandrīz vai pie katra veikala. Kopš atvēries “Centrs”, šāda aina ilgi nebija redzēta.
Jāsaprot, ka līdzi degvielas cenām palēksies arī pārtikas preču cenas. Pirkumu groziņš, kuru varēs atļauties vidusmēra pircējs, paliks arvien tukšāks. Vai valdība spēs atrast šim procesam bremzes, grūti pateikt.
Kad stājāmies Eiropas Savienībā, daudzi šo soli motivēja ar spārnoto frāzi: vismaz mūsu bērni dzīvos labāk. Sauciet mani par muļķi vai egoisti, bet es arī vēlos dzīvot labi un jau šodien. It kā strādāju pietiekami, brīžiem pat šķiet, ka mazliet par daudz, arī retajās brīvdienās rokas klēpī neturu, bet cerība, ka vismaz bērni dzīvos labāk, sliecas uz pārdomām — varbūt tas tomēr bija domāts par mazbērniem.
Tagad gandrīz sāku izprast iepriekšminētās sievietes teikto, ka par nākotni īpaši nevajadzētu domāt, jo lietas varbūt nokārtosies pašas.
Tūkstošiem cilvēku Latviju jau pametuši. Ne mazums vēl pieņems šādu lēmumu. Jau šobrīd darba devēji nespēj atrast strādniekus un skatās Austrumu virzienā. Ja lietu kārtība turpinās attīstīties šādi, vai tiešām mūsu bērni dzīvos labāk? Latvijā — diez vai…
