Vēroju no attāluma, un man rodas iespaids, ka Smiltenes sabiedrību pārņēmuši strīdi par vidusskolas nosaukšanu firsta Līvena vārdā. Saprotams, ka Smiltene nedrīkst palikt iepakaļ Valkai, kurai ģimnāzijas nodēvēšana Jāņa Cimzes vārdā ir noticis fakts. Tāpat, kā sekojot Valkas piemēram, arī Smiltenei bija absolūti nepieciešama izgaismota strūklaka, pie tam vēl iespaidīgāka, tā arī tiek meklēts variants vidusskolas ārējā prestiža uzspodrināšanai ar kāda slavena vīra vārdu.
Valkai bija vienkārši, jo sākotnēji pati vidusskola (ģimnāzija) atradās bijušajā Cimzes semināra ēkā. Savulaik bija arī Ādama Tērauda pamatskola, bet šai ēkai cits liktenis.
Par smilteniešu lēmumu diskutē arī centrālajā presē, piemēram, Elitas Veidemanes kritiskais raksts “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”. Veidemanei gan pilnībā nepiekrītu, jo laikam esmu labāk apguvis novada vēsturi, bet…
Līvenu vārds tiek saistīts ar līviem, tiek minēta pat valdnieka Kaupo dzimtas mestā sēkla. Ar laiku dzimta sazarojās, tajā bijuši gan Latvijas neatkarības cīnītāji, gan tās nikni noliedzēji. Smiltenei paveicās tajā ziņā, ka par muižas īpašnieku kļuva patiešām izglītots vīrs, kura nopelni plaši zināmi. Mazāk minēts, ka firsts Līvens faktiski radīja pašu pilsētu, jo mazauglīgos smilšu paugurus sadalīja gruntsgabalos un izpārdeva māju būvēšanai. Šī iemesla dēļ pilsēta veidojusies kā uzņēmīgu privātīpašnieku sabiedrība ar noteiktu pašapziņu un patriotisma piedevu. Pirmskara Smiltene bija sīkražotāju un sīktirgotāju sabiedrība.
Kad Smiltenes apkaimes ļaudis lēma par sava biedrības nama celtniecību, delegācija gājusi arī pie firsta un lūgusi atbalstīt ar ziedojumu. Līvens arī parakstījis čeku par prāvu summu, bet beigās piebildis: “Šajā namā jūs kādreiz spriedīsit tiesu pār mums.” To esmu dzirdējis kā nostāstu.
Jautājums, kāpēc rakstu, ir cits. Smiltene ir gaiša pilsēta, arī nozīmīgu personību tajā bijis ne mazums. Līvens veicis darbus ar saimniecisku nozīmi, skolas nosaukumā vairāk piemēroti uzvārdi, kuru nesēji bijuši izglītības druvas kopēji vai vismaz kultūras dzīves veicinātāji. Cik spēju novērtēt no savā mūžā pieredzētā, Smiltenē par vidusskolas direktoru strādāja Elmārs Blīgzna, kura atcerēšanās būtu pilnīgi dabiska. Kad vidusskolu vadīja direktors Blīgzna tandēmā ar mācību pārzini Liezēri, direktora vietnieku Rāceni, pateicoties lieliskam skolotāju sastāvam, tad varēja sacīt, ka vidusskolā valda patiess zinību gars, kāda citās skolās vairs nebija. Tolaik smiltenieši tā arī sacīja: Blīgznas skola un Rūta skola.
Bet ir vēl kāds cilvēks, kura mūžs nesaraujami saistīts ar Smilteni, ar tās sabiedrisko un kultūras dzīvi. Sākums bijis 1875. gadā, kad grupa smilteniešu devās uz Vecpiebalgu, lai pēdējā gaitā izvadītu Kronvaldu Ati. Pie kapa runājis topošais mācītājs Kārlis Kundziņš, kurš smilteniešiem tā iepaticies, ka nolēmuši – šo jaunekli mums jādabū par draudzes mācītāju. Tā arī noticis.
Draudze apvienoja faktiski visus apkārtējos pagastus, un mācītājs Kundziņš kļuva par iniciatoru daudzu sabiedrisko biedrību dibināšanai, tostarp arī piensaimnieku biedrības tapumam. Mācītājs bez saviem tiešajiem pienākumiem veicināja koru dibināšanu, citas sabiedriskās aktivitātes. Viņa autoritāte bijusi milzīga. Kad revolūciju laikā baznīcas kanceli savai runai bija patvaļīgi izvēlējies Fricis Roziņš, pietika ar mācītāja parādīšanos durvīs, lai visi klausītāji steigā pamestu telpu, neveiksmīgo aģitatoru pametot vienu.
Kārlis Kundziņš uzrakstījis arī brīnišķīgu grāmatu par savu draudzi, kas uzskatāma par vienu no pirmajām novadpētnieciska rakstura grāmatām Latvijā. Kundziņš bija gan Smiltenes, gan Latvijas patriots, par tādiem izaudzināja arī savus dēlus. Arhitekts Pauls Kundziņš kļuva par faktisko Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāju, vēlāk, dzīvodams trimdā, uzrakstīja nozīmīgu grāmatu par tautas arhitektūru.
Mainās paaudzes, un līdzi mainās uzskati sabiedrībā par būtisko un paliekošo. Baidos, ka dažiem smilteniešiem mazliet neērti pieminēt tā cilvēka nopelnus, kurš savulaik kalpojis par mācītāju. Un galu galā jautājums izlemjams pašiem smilteniešiem.
