Pēdējā ziema man aizritējusi tā saucamajā mājas režīmā. Bet pavasara pusē nokļuvu Vidzemes slimnīcā, kur jau pirms pusotra gada biju nejauka vīrusa dēļ.
Slimnīcas telpas izremontētas un sakoptas, tīras un siltas. Ja salīdzina ar iepriekšējo reizi, tad tagad arī slimnieku ēdināšana ievērojami uzlabojusies – porcijas lielas, un tas liecina, ka iepriekšējās ministres laikā, domājams, palielināts finansējums ēdināšanas pakalpojumiem. Man personīgi iebildumi tikai pret tā saucamo rīta kafiju, kas faktiski nav nekāda kafija. Cik vēroju, daudzi sirdzēji prāvās pusdienu porcijas nemaz nespēj pieveikt, kaut gadās izņēmumi. Kāds tikko pensijas gadus sasniedzis vīrs, kurš teicās pelnām pusotru tūkstoti mēnesī, nekādi nespēja bez liekas ēdienreizes izdzīvot 14 stundas starp vakariņām un nākamajām brokastīm, tāpēc kioskā pirka ķiploku grauzdiņus, jo saldās bulciņas par ēdmaņu neuzskatīja.
Nopietnas izmaiņas slimnīcā rada jaunas mediķu paaudzes stāšanās pieredzējušo kolēģu vietā. Uzradusies krietna daļa tādu medmāsu un pat dakteru, kuri pret slimniekiem izturas kā cietumsargi pret cietumniekiem. Tas nav tikai mans secinājums, kāds uzņēmējs no mūsu novada, kurš uzaudzis patiesi inteliģentā ģimenē, par šādu mediķu izturēšanos jutās ārkārtīgi sašutis. Par ārstniecisko aspektu man nav tiesību spriest, bet daudzi slimnieki būtu vēlējušies, lai viņiem vismaz nedaudz paskaidro. Tā kā pēc Vidzemes slimnīcas uz konsultāciju nokļuvu slavenajos Stradiņos, tad man tagad ir patiess priekšstats, kā dakterim jārunā ar kārtējo apmeklētāju. Ne velti dzirdēts uzskats, ka pusi no ārstnieciskā efekta nodrošina cilvēciska attieksme.
Protams, slimnīca nav izolēta no sabiedrības kopumā. Imants Lancmanis pēc iepazīšanās ar sociālajos tīklos pausto negatīvismu un žultainu naidu citam pret citu nonācis pie visai drūmiem secinājumiem. Dažiem cilvēkiem rodas iespaids, ka puse mūsu jaunās paaudzes ir psihiski slimi cilvēciņi. Šāda gaisotne nenoliedzami ietekmē visu pārējo sabiedrību, tostarp arī dažus mediķus, kuri ārstējamā personāla rindās saskata cietumniekus. Bet ne jau tikai mediķu aprindās uzrodas šādu pārvērtību piemēri, tas pats sakāms par jaunākās paaudzes ierēdņiem, kuri ne tikai izceļas ar pasaulē krāšņāko papīru birokrātiju, bet ikvienas savas aplamas rīcības attaisnošanai pratīs norunāt tādu perpelējumu, kādu citkārt varējām sagaidīt tikai no marsiāņiem. Nevis palīdzēt cilvēkiem, bet domāt tikai par savas rīcības attaisnošanu.
Ar tikko sacīto es negribu apgalvot, ka pasaulē itin viss ir slikti, es runāju tikai par tendencēm. Un negatīvisma tendences patiešām kļūst globālas. Tas vērojams ikvienas valsts politiskajā dzīvē, kur sevi piesaka gan labējie, gan kreisie ekstrēmisti. Tas izpaužas arī labklājības zemju ielu grautiņos. Un tam visam fonā rietumnieku pārprastā tolerance un iecietība pret galējībām. Un tolerance, kas robežojas ar plānprātību, piemēram, kad daži zviedru politiķi rosina noņemt krustus no baznīcu torņiem, kas, lūk, varot aizvainot islāmticīgo jūtas. Bet mani kā kristieti varbūt aizvaino pusmēness sirpis pie debesīm…
Labklājības pieaugums ne vienmēr raisa pozitīvas izmaiņas sabiedrības garīgās veselības pilnveidē.
Ja runājam par slimnīcām kopumā, tad šīs ne visos aspektos ir sāpju un nelaimju iestādes. Tā kā vairums pacientu ir vidējās vai vecākās paaudzes ļaudis, tad dažubrīd palātā salasās visai interesanta publika ar tādiem dzīvesstāstiem, ka ne vienu vien romānu varētu pierakstīt. Un interesanti, ka, tiekoties ļaudīm no dažādiem Vidzemes novadiem, ikvienā gadījumā atrodas gan kopīgi paziņas, gan kopīgi pieredzējumi. Man bija interesanti paklausīties divu sirmu vīru pieredzes apmaiņu, kā padomju laikā cēla dažādas ēkas. Par to, kāda kvalitāte jaunbūvēm radās no tā, ka būves vajadzēja steidzināt pirms nodošanas ekspluatācijā uz kārtējiem valsts svētkiem, kā tika aizvietoti deficītie būvmateriāli, kādas blēdības tika gudrotas, lai varētu atskaitīties par kārtējo darba uzvaru. Tāpēc jau mēs tagad brīnāmies, kāpēc savulaik lēti būvētās mājas mūsdienās nākas renovēt par miljoniem.
Šo piemēru es minu tāpēc, ka mūsdienās aizvien pietiek tuvredzīgu ļautiņu, kuri idealizē pagaisušos impērijas gadus, kad citu pēc citas cēla dzīvojamās mājas un kolhozu fermas, kur īre bija lēta, kaut siltums reizēm bija un citreiz nebija.
Atklāti sakot, runātīgi veči slimnīcā ir vienīgais variants, kā īsināt laiku. Jo ne radio, ne televīzijas palātās nav, savukārt viedtālruņu iespējas ne visiem pieejamas.
