Politikā ir ļoti daudz apslēptā un plašākām iedzīvotāju masām nezināmā. Ir pat valstiski noslēpumi, kuri nekad nekļūst zināmi, jo nav protokolēti vai kā citādi iemūžināti dokumentos.
Politikā ir ļoti daudz apslēptā un plašākām iedzīvotāju masām nezināmā. Ir pat valstiski noslēpumi, kuri nekad nekļūst zināmi, jo nav protokolēti vai kā citādi iemūžināti dokumentos. Aiziet no dzīves liecinieki, un, kā mēdz teikt, gali ūdenī uz visiem laikiem.
Tomēr cilvēks pēc dabas ir ziņkārīga būtne, tāpēc mūždien dzīva ir vēlme pašķirt noslēpumu aizkaru. Tas attiecas arī uz pašiem aktuālākajiem notikumiem, par kuriem mazu mazumiņu varam izlasīt laikrakstos. Šodienas apcerē esmu centies salikt mozaīku no atsevišķiem informācijas fragmentiņiem, salīdzinot atklātībā paustās ziņas ar ezoteriskā ceļā gūto informāciju.
Kaunpilna vienošanās
Nesen Apvienoto Nāciju Drošības padome pieņēma divas vajadzīgas rezolūcijas, kuras daudzo kompromisu dēļ kļuvušas pavisam bezzobainas. Starptautiskās sabiedrības grūtais bērns aizvien ir Krievija, kura, draudēdama ar veto tiesībām, Drošības padomē spēj burtiski torpedēt jebkuru ieceri, graujot valstu vienprātību.
Rezolūcijas bija par Gruziju un Ziemeļkoreju. Krievijas diplomātu taktika bija gan primitīva, gan velnišķa. Vadošās Rietumu valstis bija iecerējušas nosodīt Maskavas politiku attiecībā pret Gruziju un gruzīniem, bet saistībā ar kodolizmēģinājumu Ziemeļkorejā bija paredzētas plaša mēroga sankcijas pret nepaklausīgo staļiniskā tipa režīmu. Krievija pieprasīja: ja netiks mīkstināta rezolūcija Gruzijas jautājumā, tad Maskava neatbalstīs nekādas sankcijas pret Ziemeļkoreju. Un Rietumi galu galā piekāpās. Tagad ir tapušas rezolūcijas, kuras katra no pusēm var tulkot savās interesēs.
Ko varam sacīt par Ziemeļkorejas kodolprogrammu? Zinošākie eksperti vispār nerunā par korejiešu atombumbu, bet tikai par iekārtu, kas var nodrošināt ķēdes reakciju. Ja moderno atombumbu var ievietot čemodānā, tad korejiešu radītā elles mašīna sver daudzas tonnas, un tāda vispār nav izmantojama kara vajadzībām. Ir pierādīts, ka pazemes sprādziena jauda bijusi ļoti maza, bet tādas bumbas var radīt tikai valstis ar augsti attīstītām tehnoloģijām. Tāpēc varam secināt, ka diktatora Kima Čenira iecere faktiski cietusi neveiksmi, jo izmēģinājumā eksplodēja tikai daļa urāna, bet pārējais iztvaikoja, radot milzīgu redioaktīvo piesārņojumu, par laimi, pazemē. Nesamērīgi dārgais projekts, kas lēmis bada nāvei aptuveni miljonu iedzīvotāju, kamēr vairāki miljoni pārtika no zāles, gala rezultātā izrādījās čiks. Protams, Phenjanas propaganda runā ko citu. Kas tālāk?
Kima solījumiem neturpināt izmēģinājumus nav nekādas ticamības. Ir iespējams cits notikumu scenārijs: ambiciozo kodolprogrammu var pārtraukt katastrofa, ko izraisītu neprasmīga ampelēšanās ar bumbas radīšanas vīziju. Drīza nākotne to rādīs.
Kad valsti pārvalda ar mafijas metodēm
Uzmanīgi sekoju kādam raidījumam RTVi kanālā, kur trīs zinoši eksperti analizēja prezidenta Putina Vācijā sniegto paziņojumu presei jautājumā par žurnālistes Annas Poļitkovskas slepkavību. Sarunas vadītājs Gonopoļskis piedāvāja izanalizēt Putina teikto pa sīkam fragmentiņam, pa virsteikumiem un palīgteikumiem, lai noskaidrotu iespējamos zemtekstus. Mēs pieminēsim tikai vienu teikumu: “Poļitkovska ar savām publikācijām valstij nodarījusi mazāku ļaunumu nekā viņas nāve.” Pirmkārt, ar to pausts uzskats, ka patiesības publicēšana kaitējusi valsts interesēm, proti, Kremļa interesēm. Otrkārt, aplinkus pateikts, ka žurnālistes noslepkavošana pārāk skaļi atsaukusies visā pasaulē, jo pagājuši taču Staļina laiki, kad “nav cilvēka — nav problēmu”.
Minētais raidījums bija ļoti saspringts, jo ikviens dalībnieks apsvēra katru savu vārdu, lai tikai atklāti nepateiktu, kurš bijis galvenais slepkavības pasūtītājs. Krievijā ne viens vien centies vilkt paralēles ar žurnālista Gongadzes noslepkavošanu Ukrainā, kur galvenā pasūtītāja lomā opozīcija apsūdzēja toreizējo prezidentu Kučmu, bet oranžās revolūcijas laikā, kad interesi sāka izrādīt prokuratūra, mīklainā “pašnāvībā” dzīvi beidza iekšlietu ministrs, iespējamais liecinieks pret Kučmu.
Arī mēs nevaram rādīt ar pirkstu ne uz vienu no Kremļa dižvīriem, varam tikai uzskatīt, ka killeru pasūtīšanā galvenā loma bijusi atvaļinātajiem čekistiem, tātad, Putina agrākajiem amata brāļiem.
Par tagadējās Krievijas varas tikumiem runā fakti, kurus palīdz atklāt Poļitkovskas kolēģi. Izrādās, izlūkdienesti spiesti atzīt, ka Čečenijā faktiski nav iespējams iesūtīt Maskavas izlūkus. Tāpēc tiek praktizēta nelielu “specnažu” vienību sūtīšana konkrētam uzdevumam, proti, Maskavai netīkamu čečenu novākšanai. Satiek, teiksim, uz meža taciņas izraudzīto cilvēku un bez vilcināšanās nošauj, bet atskaitēs raksta, ka upuris nav pakļāvies pavēlēm. Apmēram kā tas bija 1905. gadā Latvijā — “bēgot nošauts”. Kad grupa uzdevumu veikusi, tā atgriežas Maskavā. Kuri cilvēki likvidējami, to nosaka Federālais drošības dienests.
Līdzīgi rīkojas Ramzana Kadirova valdība. Teiksim, no meža iznāk bijušie kaujinieki, Kadirovs personīgi viņus pieņam savā dienestā, maksā prāvas algas. Ja kāds nolemj pāriet civilista statusā, tas vienkārši var pazust. Kadirova vadītie specdienesti un milicija patiesībā kļūst bīstama pašam Putinam, jo Kadirova vara pašlaik lielāka nekā savulaik Dudajevam. Ne velti Krievija uz Libānu tiltu būvētāju apsargāšanai nosūtīja pašas odiozākās čečenu vienības — lai būtu tālāk no Ziemeļkaukāza. Interesanti, ko darītu Kremlis, ja Kadirovs nolemtu pasludināt Čečenijas neatkarību?
Kad metafizika kļūst fizika
Pēdējos gados gandrīz visi Nobela prēmijas laureāti fizikā, ķīmijā, bioloģijā un medicīnā ir amerikāņi. Un raksturīgi tas, ka atklājumi un pētījumi, kas izpelnījušies augsto atzinību, vēl nesen tiktu pieskaitīti metafizikai un parazinātnei.
Kad mācījos augstskolā, lektori mēdza uzsvērt, ka amerikāņu pētījumi kibernētikā ir metafizika un viltus zinātne. Bija jau uzbūvēta pirmā elektronu skaitļojamā iekārta, kas aizņēma četrus ēkas stāvus. Bet “visu zinātņu korifejs” Staļins nesaprata neko, kas sīkāks par atomu. Tāpat Staļins neizprata ģenētiku, un akadēmiķim Lisenko nebija grūti visus šos “parazinātnes” censoņus padzīt no darba, bet daudzus pat nosūtīja uz Magadanu.
Tagad ģenētika sasniegusi tādu līmeni, ka redzamākie pētnieki saņem Nobela prēmiju.
Kad pirms pusgadsimta tika izteikta hipotēze par Visuma rašanos Lielā sprādziena rezultātā, daudzi zinātnieki pasaulē to noraidīja kā nezinātnisku un metafizisku. Pat reliktā starojuma atklāšana maz ko mainīja stūrgalvju uztverē. Bet — tagad Nobela prēmija par reliktā starojuma izpēti.
Kādreiz trīs amerikāņi paziņoja, ka atklājuši kvarku eksisenci. Kvarki — enerģijas vissīkākās daļiņas, kas vairs nav vieliskā matērija, bet no kurām kā “ķieģelīšiem” veidota matērija — kvanti un atomi. Pirms gada visi minētie zinātnieki saņēma Nobela prēmiju, kaut 30 gadu garumā daudzi “ģēniji” visu apšaubīja. Tagad vairs nav modē apšaubīt.
Visa rezultātā reti kurš mūslaikā apstrīd atzinumu, ka Visums sastāv no 5 procentiem vieliskās matērijas, bet viss pārējais ir tumšā (neizpētītā) matērija un tumšā enerģija. Nākamais solis būtu atzīt, ka Visuma tumšā sastāvdaļa apveltīta ar apziņu, jo senie pravieši to zinājuši jau pirms gadu tūkstošiem.
Metafizikas robežas sašaurinās, fizikas apvāršņi paplašinās. Tā ir mūsdienu aksioma. Informāciju, ko pirms pusgadsimta spēja uzņemt ar radiolampām piestūķēts monstrs, tagad iesloga mazā kārbiņā un pa internetu noraida uz citu kārbiņu. Teorētiski pierādīts, ka to pašu informācijas apjomu var uzticēt molekulai, un neviens vairs neapgalvos, ka tā ir parazinātne.
