Nevēlos rakstīt par hokeja pasaules čempionātu, atstājot šo prieku īstajiem sporta līdzjutējiem. Varu tikai atzīt, ka hokejam mūsdienās gan gribēta, gan negribēta saistība ar politiku.
Nevēlos rakstīt par hokeja pasaules čempionātu, atstājot šo prieku īstajiem sporta līdzjutējiem. Varu tikai atzīt, ka hokejam mūsdienās gan gribēta, gan negribēta saistība ar politiku.
Guntis Ulmanis pat izteica vēlēšanos, lai Rīgā uzvarētu Krievija, jo tas būtu labs stimuls mūsu valstisko attiecību uzlabojumam. Var jau būt, bet es gan vēlētos, lai Krievijas politiķiem šis gandarījums netiktu, jo Rīgu pieminēt iespējams arī zaudējumu gadījumos.
Cita lieta par Latvijas atpazīstamību pasaulē. Nedomāju, ka hokeja čempionāts šajā jautājumā varētu ko mainīt, jo nav nemaz pārāk daudz to valstu, kurās nodarbojas ar ledus hokeju. Pasaules mērogos nesalīdzināmi skaļāk izskan futbola čempionāti.
Tiek izteiktas bažas, ka gan hokeja čempionāta, gan NATO valstu sammita norises vieta varētu Latvijai pievērst lielāku starptautisko teroristu interesi. Šāda iespēja, domājams, visai maza pašu notikumu laikā, kaut pēc NATO valstu vadītāju apspriedes arī Bin Ladens varētu sākt pētīt karti, lai atrastu dīvaino valsti LATVIA.
Vai pasaule virzās pa kreisi?
Šādu jautājumu speciālisti uzdod saistībā ar nesenajām vēlēšanām Itālijā, kur ar nelielu balsu pārsvaru uzvarēja kreisi centrisko partiju koalīcijas vadītājs Romano Prodi, kurš nesen vadīja Eiropas Savienības komisāru darbu. Līdzīga situācija daudzās valstīs.
Pareizāk gan būtu sacīt, ka pasaule secīgi pārdzīvo gan kreiso, gan labējo spēku nākšanu pie varas. Nebūtu taisnīgi, ja izliktos nemanām, ka Polijā uzvarējuši izteikti labējie politiķi, bet Vācijā kanclera krēslā atrodas konservatīvā politiķe.
Mūsdienās vismaz Eiropā sociālisti un sociāldemokrāti (leiboristi) visai maz atšķiras no liberāļiem, ja neskaita sociķu ciešākas attiecības ar arodbiedrībām. Eiropā vārds sociālists nav lamuvārds, un zināmā mērā pat komunisti vairāk līdzinās eirokomunistiem, kuri jau sešdesmitajos gados iestājās par “komunismu ar cilvēcisku seju”. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Francijas vai Grieķijas deputāti Briselē nespēj saprast mūsu žēlošanos par PSRS laiku pāridarījumiem.
Itālija ir īpašs gadījums. Gan komunisti Toljati vadībā, gan Nenni vadītie sociālisti savulaik cīnījās pret Musolini fašismu, un pavisam nedaudz pietrūka, lai šīs abas partijas pēckara gados Itālijā izveidotu īstu sociālisma zemi. Der atcerēties, ka Padomju Savienība sociālistam Pjetro Nenni piešķīra pat Staļina prēmiju, ko gan apbalvotais atsvieda atpakaļ tūdaļ pēc Staļina personības kulta kritikas 1956. gadā. Ortodoksālo komunistu grupiņas Rietumos pārstāv maoisti, trockisti un tamlīdzīgi “dinozauri”.
Lai arī Romano Prodi skaitās kreisi centriskais politiķis, viņa nostāja pret Krieviju paredzama daudz rezervētāka, ja salīdzina ar līdzšinējo miljardieri Berluskoni, kuru pats Putins paslavēja par Maskavas labāko advokātu.
Ekonomika ar pārsitieniem
Varam daudz runāt par Ķīnas ekonomisko brīnumu, tomēr šīs valsts ražošana apjoma ziņā tālu atpaliek, teisim, no ASV līmeņa. Indija, ko tāpat min kā straujas izaugsmes zemi, īstenībā var lepoties tikai ar informācijas tehnoloģiju attīstību. Bet kas tad notiek “varenajā pasaulē”?
Statistika liecina, ka nekāda pagrimuma nav nevienā valstī. Bet ir straujš energoresursu sadārdzinājums. Naftas cenu kāpumam gan maz saistību ar patieso ieguves un transporta pašizmaksu, pašreizējo situāciju nosaka globālā tirgus nervozitāte. Sākums meklējams jau Buša uzsāktajā avantūrā Irākā, ko tagad daudz vairāk nokaitē Irānas valdītāju kareivīgie paziņojumi, tāpat notikumi Venecuēlā, Bolīvijā un Nigērijā.
Kā blakusefekts naftas un gāzes cenu lēcieniem ir dolāra kursa strauja samazināšanās, kas grauj pasaules biznesa uzticību ASV iespējām. Vēl izteiksmīgāks rādītājs ir zelta cenas pasaules tirgū. Ja vēl nesen viena Trojas unce bija nopērkama par 190 latiem, tad tagad cena uzlēkusi līdz 370 dolāriem. Tas nozīmē, ka pasaulē cilvēki īsti neuzticas ne valūtu, ne banku stabilitātei, tāpēc liekos līdzekļus steidz ieguldīt vai nu zelta stieņos vai nekustamos īpašumos, galvenokārt zemes platībās.
Pētījumu kļūdainie secinājumi
Nesen publicētie aptauju dati liecina, ka no ES 25 dalībvalstīm Latvijā visvairāk eiroskeptiķu. Gribas secināt, ka rezultāti uzskaita arī īslaicīgu emocionālu izteiku gadījumus, jo labi taču zinām, ka tipisks latvietis nekad un nekur neatzīs sevi par vainīgu, jo, viņaprāt, visas nelaimes ceļas no citu cilvēku stulbuma un nenovīdības. Ja veikalā piens kļuvis dārgāks, neviens taču nepriecāsies, ka palielinās zemkopju ienākumi, lielum lielais vairums sirsnīgi lamās gan pašmāju valdību, gan Briseles eirokrātus. Tā veidojas sabiedriskā doma.
Bet tagad domās centīsimies modelēt citu varbūtību. Piemēram, uzradīsies politiķi, kuri aicinās Latviju izstāties no ES, sak, dzīvosim vieni paši savā ķeizaristē. Un tad ne viens vien sāktu rēķināt: robeža ar Igauniju atkal būs stingri noslēgta, struktūrfondu nauda no Briseles vairs neplūdīs, ekonomiskie sakari kļūs daudzkārt grūtāki, viesstrādnieki Īrijā tiks pasludināti par nelegāļiem… Un ziniet, visi tie, kas tagad lamā Briseli un Eirosavienību, pēkšņi sāktu vaimanāt, ka ārā strāties vis nelon, jo, kā rakstīts Pērsieša fabulā, “dzērājam dzērāja valoda”.
Faktiski taču ir tā, ka tagad ES ar saviem fondiem mums atlīdzina to visu, ko Latvijai atsavināja “varen plašā”, lai saražotu slavenās starpkontinentālās raķetes un nevienam nevajadzīgās atombumbas, un ķīmiskos ieročus.
