Daudzus gadus strādājot “Ziemeļlatvijas” redakcijā, ir bijis jāgatavo arī daudzas publikācijas pēc iedzīvotāju iesūtītām vēstulēm. Ir liels gandarījums, ja ir saņemta vēstule par pozitīvām lietām un sirsnīgiem, izpalīdzīgiem līdzcilvēkiem. Rakstot šādus rakstus, pati kārtējo reizi pārliecinos, ka uz pasaules ir labi cilvēki, kuri grūtā brīdī nepaies garām un pasniegs palīdzīgu roku.
Un ir arī tādas vēstules, kuras izlasot, pārņem neizpratne un izbrīns, kāpēc mūsdienās vēl notiek tādas lietas. Runa ir par cilvēku attieksmi un atrašanos savā īstajā vietā. Nekad neesmu sapratusi vienu lietu. Proti, ja kāds neprot vai negrib civilizēti un pieklājīgi sarunāties ar cilvēkiem, vai viņam būtu jāveic darbs, kas liek ikdienā kontaktēties ar iedzīvotājiem. Iedomājieties. Jūs aizejat uz veikalu, bet kasē sēž riktīga fūrija, kura tikai ar savu attieksmi spēj pircēju novest līdz asarām. Ir dzirdēti tādi gadījumi. Un ir arī tā, ka pakalpojuma izmantotāji sarunā ar pakalpojuma sniedzējiem strupceļā nonāk tikai tāpēc, ka puspriekšnieks atļaujas sarunāt tādas lietas, ka atliek vien pabrīnīties. Protams, katram ir diena, kad vispār negribas ne ar vienu runāt, kur nu vēl izrādīt laipnību. Taču pieaugušiem cilvēkiem ir jāpārvar sevi un vismaz savā darba laikā ir jāprot saņemties un darba pienākumus veikt, savu slikto garastāvokli neizrādot un dusmas un neapmierinātību neizgāžot pār nevainīgu cilvēku galvām. Vai no tā kādam kļūst labāk? Acīmredzot kļūst, bet vai tas ir pieļaujami? Vai tiešām uzņēmumam būtu jānodarbina cilvēki, kuri atkārtoti un acīmredzami pārkāpj pieklājības normas un ar savu attieksmi un runāšanu parasto iedzīvotāju noved līdz asarām vai nervu sabrukumam? Ja tā notiek atkārtoti, varbūt iestādes vadībai vajadzētu noorganizēt kursus, kuros darbinieki tiktu apmācīti savstarpējās saskarsmes kultūrā. Ikvienas jaunas zināšanas paver plašākus apvāršņus un jaunu skatījumu uz ierastām lietām.
