Par savu dzīvi strencēniete tagad 92 gadus vecā Irma Sprukte ilgi nevienam neesot gribējusi stāstīt. Varbūt tāpēc, ka piedzīvotais bija pārāk šausmīgs. Kopš aresta un pratināšanām čekā pagājuši jau 67 gadi, bet “Ziemeļlatvijai” sniegtās intervijas laikā ir nojaušams, – vēl joprojām dziļi sirdī viņai ir bail un viss nemaz netiek atklāts.
Irmas kundzes atmiņas ir ļoti smagas, it sevišķi par aresta laiku Stūra mājā (čekā jeb PSRS Valsts drošības komitejā) un par mazās meitiņas Anitas nāvi Vorkutas sniegos aptuveni 150 kilometrus no Ziemeļu polārā loka. Par to stāstot, viņa raud, bet klausītājam uz sirds uzgulst akmens.Daudzu latviešu likteņi Otrajā pasaules karā un pēc tā bijuši tik smagi, ka jāteic, – nedod, Dievs, nevienam neko tādu piedzīvot. Taču tā ir mūsu vēsture, un tā ir jāzina. Tā domā arī Irmas kundzes meita Ruta Šinkete, kura dzīvo kopā ar mammu un rūpējas par viņu. Abas ir politiski represētās, jo Ruta piedzimusi izsūtījumā Sibīrijā. Irma Sprukte (Reinholde), 92 gadi: – Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā es dzīvoju Kuldīgas rajona Vārmes pagasta “Omiķu” mājās. Tēvam bija 25 hektāri zemes, trīs zirgi, govis. Man bija 26 gadi, kad mani 1948. gada pavasarī arestēja. Pie manis bija nākuši latviešu partizāni, mežabrāļi, bet es viņus neuzdevu, nevienam nepateicu. To turēju sevī kā noslēpumu. Tad vienu no partizāniem, kurš bija tajā grupā, saņēma ciet, un viņš par mani bija izstāstījis.Partizāni ienāca pie manis frizētavā Vārmes pagastā, kur strādāju. Lika bārdas dzīt. Pārbijos tā, ka rokas, kājas drebēja. Ne es varēju nodzīt bārdas, ne nogriezt matus. Vairs nesapratu neko, ko darīt, jo redzēju, ka viņiem zem pufaikām bija automāti. Sapratu, ka tie ir partizāni. Viņi redzēja, ka neesmu spējīga neko izdarīt un aizgāja projām. Savācu savas mantiņas un devos uz mājām. No bailēm pat caur mežu vairs negāju. Aizgāju līdz mājām, neko neteicu. Tad no tās grupas, kas bija ienākusi frizētavā, vienu bija saņēmuši ciet, un viņam prasīts, pie kuriem bijuši. Tas stāstījis – “es pats nebiju, bet man tikai draugs stāstīja, gara auguma slaida meitene bijusi friziere un pie viņas bijuši”. Ar to pietika, ka viņi pie manis bijuši, bet es neesmu paziņojusi, un 1948. gada pavasarī mani arestēja.Man jau bija domātas kāzas, bet tad es vēl nezināju, ka esmu palikusi stāvoklī. Mani, manu jaunāko māsu un tēvu saņēma ciet, aizveda uz Kuldīgu. Tur pa vienam krieviski pratināja. Tad mani aizveda uz Rīgu. Ielika uzreiz pagrabā čekā (Stūra mājā – redakcijas piezīme). Pagrabā bija tāds mazs buksītis (maza kamera – redakcijas piezīme), kur no griestiem pilēja ūdens. Tur es nosēdēju vairākas dienas, līdz sākās mana pratināšana. Es tikai pateicu, – es neko nezinu, kas bijuši pie manis frizētavā. Kā es varu zināt? Nevienam es dokumentus neprasīju. Nezinu. Man ar partizāniem nav nekāda sakara. Latvieti es nekad nenodošu. Partizāni bija atnākuši uz mūsu mājām vēl vairākas reizes, bet neko mēs nevienam neteicām. Mājās pie ganībām, kur govis ganās, bija krūmi. Tur viņi gaidīja, lai nogriežu viņiem matus. Aizgāju ar saviem instrumentiem, nogriezu. Mamma bija sacepusi baltmaizi, pīrāgus, ko parasti sestdienās cepa. Atnesa viņiem, pabaroja. Viņi aizgāja. Neviens to nezināja. Čekai cietumā nevienu vārdu neteicu. Mani mocīja diezgan, vairākus mēnešus. No rīta veda uz pratināšanu, vakarā atpakaļ. Gulēt neļāva. Dienā jāsēd un jāskatās uz durvīm. Durvīs ir actiņa, caur kuru dežurante skatās. Kad tev acis nolaistas uz leju, uzreiz sit pa durvīm, ka nav brīv gulēt. Vienmēr bija jātur acis vaļā. Kā dienu nosēdi, tā vakarā atkal sauc uz pratināšanu. Vedot augšā uz pratināšanu, liek pagriezties ar seju pret sienu, lai neredzētu, ko ved pretī, jo sargāja tās grupas partizānus, kuri ir saņemti un arestēti, lai viņi neuzzinātu viens par otru. Daži nāca lejā sasisti vienās asinīs. Krekli noplēsti. Tos šausmīgos skatus, ko es tiku pārdzīvojusi! Jo tāpat jau nepaguvu vienmēr aizgriezties. Un tās vaimanas, kas bija čekā dzirdamas no citām kamerām, ko cilvēki kliedza! Kad tagad rāda tos skatus, kādi tai čekā tie koridori, durvis, lodziņi, pa kuriem iedeva ēst, es nodomāju, – kaut kas traks! Kā vēl tādā godā tur tādu māju, kur cieta visi mūsu latvieši. Kā viņi tika sisti! Cik netika nosisti. Dažreiz ej pa gaiteni garām boksim, bet no tā tek asins peļķe ārā pa grīdu. Vai tad kādu palīdzību sniedza? Nevienam nesniedza. Vīru, ar kuru iepazinos vēlāk Vorkutā, arī spīdzināja. Viņam bija līdz ceļiem ūdenī jāstāv. Pārsaldēja. Ēst nedeva.Kad vācietis izgāja ārā un krievs nāca iekšā Latvijā, tas bija drausmīgs laiks. Gāja zaldātu ķēde pa mājām. Kā vien kādu gados jaunu vīrieti atrada, tā ņēma ciet un sūtīja uz fronti. Tur tie partizāni radās, jo cilvēki slēpās mežos. Un kā viņus neglābt, ja ir cilvēcīga sirds?Čekā es uzreiz pateicu, ka esmu stāvoklī. Mani nesita. Tikai vienreiz, kad pratināja, iesauca vienu no tiem partizāniem iekšā, kas deva liecību. Ne es tādu biju redzējusi, ne pazinu. Viss bija ar bārdu noaudzis, dūšīgs. Prasīja viņam, vai šitā ir tā pati. Viņš saka, – nu es pēc sejas nevaru pateikt, es nezinu, man stāstīja, ka tāda un tāda bijusi.Turpat čekā man decembrī piedzima meitiņa. Anita. Tad mani 1949. gada aprīlī Rīgā notiesāja kara tribunāls pēc 58. panta pirmās daļas (Krievijas kriminālkodeksa pants par valsts noziegumiem – redakcijas piezīme) uz 10 gadiem un pieciem gadiem bez tiesībām brīvi izbraukt. Mani notiesāja par to, ka es zināju par mežabrāļiem, bet nepaziņoju. Meitiņai jau bija četri mēneši, kad mani ar bērnu sūtīja projām uz Vorkutu. Meitiņu gribēja pie sevis paņemt mana krustmāte, lai bērns paliktu Latvijā, bet viņai neļāva. 1949. gada jūnijā ielika mūs lopu vagonā. Tur jau bija divas sievietes – zagles. Sēdējām kopā uz maisiņa virsū. Bērnu turēju piespiedusi. Tad vēlāk braucot pievienoja vēl divas mātes ar maziem bērniem. Tie bērni ceļā saslima, nomira. Viņus paņēma nost, laikam turpat vagona kurtuvē sadedzināja.Aizveda mani uz Vorkutu. Ielika mani lēģerī, kur bija mātes. Gāju visos darbos. Vorkutā būvēja mājas, raka lielas tranšejas. Ar āmuriem sitām zemi.Tad meitiņa nomira. Viņai bija gadiņš un divi mēneši. Lēģerī bija galdnieki, sievietes. Iztaisīja zārciņu un tad mani izsauca vest apbedīt. Meitenes bija salikušas zārciņā smuku spilventiņu. Iedeva divām vecām tantēm un man āmurus, ar ko sist zemi, uzlika zārciņu uz ragaviņām. Konvojs gāja ar suņiem pa priekšu. Es vilku ragaviņas. Vorkutā ir mūžīgā ziema, sals, sniegs. Vilku ragaviņas tālu pa dzelzceļa līniju uz priekšu. Tur meža nebija, tikai tādi pusmetru lieli krūmi. Pie vieniem krūmiem konvojs apstājās un pateica – šeit rokat bedri. Ko mēs varējām sasalušā zemē izrakt? Sitām, sitām. Sniegu kasījām. Tur jau ātri dienā kļūst tumšs. Konvojs saka – jāiet projām. Tā es to bērna zārciņu iekasīju sniegā un atstāju. Un tā meitiņa tur palika.Tad man sākās tālākais ceļš. Mani sūtīja no viena lēģera uz otru smagos darbos. Kad mani atbrīvoja, apmetos dzīvot Vorkutā pie vienas latvietes, labas draudzenes, jo man neļāva braukt atpakaļ uz Latviju. Draudzenei bija brālis, arī notiesātais – Jāzeps Sprukts no Latgales. Kad viņš tika vaļā, tad es ar viņu iepazinos. Sarakstījāmies, sākām dzīvot kopā. Piedzima meita Ruta. Pasēs mums bija ieraksts “bez položeņije”, kas nozīmēja, ka mums nav brīv izbraukt. Vorkutā strādāju gan gaļas cehā, gan par frizieri. Mamma atsūtīja friziera nažus, šķēres un bārdas dzenamo mašīnīti. Es nepratu citādāk strādāt, kā tad, kad dzīvoju Latvijā, – ar karstām kompresēm, krēmu, pūderi, odekolonu. Krievi bija sajūsmā. Brauca no pilsētas virsnieki pie manis dzīt bārdas un griezt matus. 1968. gadā ar vīru un meitiņu atgriezāmies Latvijā. Sakrājām naudiņu, likām kapeiciņu pie kapeiciņas. Uz Vārmi braukt es vairs negribēju, jo no turienes mani paņēma. Vīrs uz Rēzekni arī vairs negribēja doties. Viena paziņa, latviete, aizbrauca uz Strenčiem. Deva ziņu mums uz Vorkutu, ka noskatījušies te vienu divstāvu māju Strenčos, kuru mēs varētu nopirkt (tajā mājā I. Sprukte dzīvo joprojām – redakcijas piezīme). Atbraucām. Sākumā grūti gāja ar pierakstīšanos, bet vēlāk viss nokārtojās. Strenčos strādāju psihoneiroloģiskajā slimnīcā par noliktavas pārzini. Vīrs strādāja Sedā galdniecībā.Tāds man tas dzīves stāsts. To es esmu izcietusi.
