Biteniecei Ilgai Dāmei ir 74 gadi. Gandrīz visu mūžu viņa pavadījusi kopā ar bitēm. Bijušie kolēģi, paziņas un draugi vārdā viņu sauc reti. Ilga iesaukta par biti, bitīti un saldo meiteni. Ilga atbildīgā darbā sākusi strādāt uzreiz pēc skolas beigšanas. „Kad beidzu 7. klasi, man bija 16 gadu. Skolā sāku iet vēlāk, jo bija kara laiks un mūsu ģimene bija trūcīga. Uzreiz pēc skolas beigšanas mani iecēla par brigadieri vietējā kolhozā. Man bija jāuzpasē brigāde, traktori, biju atbildīga par visu. Kolhozā nostrādāju desmit gadus,” atceras Ilga. Kopā ar bitēm saved nejaušībaIlga atzīst, ka bērnībā savu dzīvi saistīt ar bitēm nav gribējusi. Viņas sapnis bijis strādāt kokaudzētavā. Vēlējusies iestāties tagadējā Bulduru dārzkopības tehnikumā, taču tur bijis ļoti liels konkurss. Atzīmes skolas laikā bijušas labas, taču Ilgai nav padevusies krievu valoda. Bulduru tehnikumā viņa iestājusies neklātienē un sākusi strādāt kokaudzētavā. 1961. gadā sākusies prakse un Ilga aizgājusi uz Gulbenes rajona kokaudzētavu „Stari”. Tagad šīs kokaudzētavas tur vairs nav. „Tieši šajā laikā izdomāju, ka turpmāk varētu mācīties par bitenieci, jo man ļoti garšoja medus. Domāju – man taču vienmēr būs ko ēst,” smejot saka I. Dāme. Tajā laikā pie viņas uz Stariem atbrauksi kāda meitene un lūgusi, lai pamāca matemātiku pirms iestājeksāmeniem Vecbebros. Ilgai matemātika ļoti patikusi un padevusies, un meitene teikusi: „Tev jābrauc man līdzi un arī jāstājas tehnikumā.” Ilga piekritusi. „Izbraucām jau agri nākamajā rītā. Man nebija līdzi neviena dokumenta. To pateicu mācību daļai, taču viņi man tik un tā atļāva kārtot iestājeksāmenu,” stāsta Ilga. Eksāmenu viņa nokārtojusi veiksmīgi un uzsākusi mācības Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumā. Šeit viņai veicies ļoti labi – Ilga uzskatīta par labāko audzēkni. Labākajiem bijusi iespēja izvēlēties, kur strādāt. Viņa aizgājusi uz Merķeļiem, lai būtu tuvāk dzimtajai pusei – Gulbenei. Tā gada ziemā notikusi reorganizācija, izveidotas lauksaimniecības pārvaldes un bija vajadzīgi biškopības speciālisti. Atbildīgais agronomes darbsIlga atceras, ka aizsaukta uz Biškopības pārvaldi Rīgā. „Agronomu trūka trijos rajonos – Rēzeknes, Cēsu un Valkas. Tā nonācu Valkas rajonā un kļuvu par biškopības agronomi. Man bija jāpārzina pilnīgi viss – nektāraugi, ķimikālijas un viss pārējais. Par biškopības agronomi kopā nostrādāju 30 gadu – no 1963. līdz 1993. gadam. Kamēr strādāju par agronomi, papildus mācījos arī grāmatvedību. Pēc diploma iegūšanas man bija ļoti viegli strādāt – pati taisīju gan finanšu plānus, gan statistikas datus par biškopību,” stāsta Ilga. Agronomes darbs bijis ļoti atbildīgs. Ja rajonā aizgāja bojā kāda drava, par to bija atbildīgs tieši biškopības agronoms. Ilga atceras, ka Palsmanē bijis kāds dravnieks, kurš savu dravu nolaidis. Tur palikušas tikai trīs saimes. Ilga apņēmusies dravu atjaunot. Viņa ar ģimeni izveidojusi 35 saimes un beigās ieguvusi lielāko medus ražu savā dzīvē. „Toreiz mēs noņēmām 100 kilogramus medus no katras saimes. Kopā sanāca vairāk nekā trīs tonnas. Tas bija smags darbs. Biju ļoti nogurusi. Tik daudz medus nekad neesmu noņēmusi vienā reizē,” atzīst Ilga.Kamēr viņa strādājusi par biškopības agronomi, bieži kopā ar Latvijas biškopju delegāciju vajadzējis doties pieredzes apmaiņā uz Maskavu. Latvijas delegācijas darbs tur ļoti augstu novērtēts, un viņi saņēmuši arī prēmijas. Valkas rajons tolaik skaitījies viens no labākajiem Latvijā. 1994. gadā viņa kopā ar biškopības entuziastu Ēvaldu Bergu strādāja pie propolisa ieguves un pētīja tā iedarbību medicīnā. Ilga atceras, ka dravā tika savākts propoliss, bet viņas uzdevumus bijis skatīties, lai viss notiktu pēc noteikumiem. Pēc tam Latvijā sākuši ražot arī peru pieniņu un vākt ziedputekšņus. Valkas rajonā tolaik savāca ceturto daļu no visā republikā iegūtā. Par bitēm ir jāzina vissPar populāro teicienu – ar bitēm nekad neko nevar zināt – Ilga saka: „Tā nav. Īstam biteniekam par bitēm jāzina pilnīgi viss. Speciālistam jāmāk atbildēt uz jebkuru jautājumu.” Speciāliste atzīst, ka agrāk viņai varējis zvanīt pat nakts laikā, katru Valkas rajona bišu dravu pārzinājusi no galvas.Ilgai vēl joprojām ir savas bišu saimes. Šobrīd to skaits sarucis – palikušas 40. Ja palīdzību lūdz kāds vecais vai jaunais bitenieks viņa neatsaka. Ilga norāda, ka vislabāk viņa var palīdzēt, ja konkrētu bišu dravu redz savām acīm, nevis viņai par to tikai pastāsta un tad lūdz palīdzību. Ieteikums biteniekiemIlga jaunajiem biteniekiem iesaka sākt no pašiem biškopības pamatiem. Jāsāk ar dravas veidošanu. Viņa atklāj, ka vislabākais stropu novietojums ir pakava veidā, jo tad bites nekad nesalidosies. Jāsāk ar mazām saimītēm. „Pamatnoteikums biteniekiem – nekad nevajag ņemt kredītu, jo bitenieki tik daudz nevar nopelnīt. Tie, kas strādā ar bitēm, var labi dzīvot, taču tad papildus medum jāvāc arī ziedputekšņi un citi produkti. Jo ar medu vien nopelnīt nevar,” atzīst Ilga. Par šā gada ienesumu viņa piebilst, ka citi bitenieki jau pirmo medu esot noņēmuši, bet viņa vēl pagaidām ne.
