Aizvadītā gada nogalē pie lasītājiem nonācis Latvijas Biškopības biedrības žurnāls “Biškopis”, kas lielā mērā veltīts daudzu praktizējošo bitenieku skolotājam Andrejam Mizim un viņa dzīvesbiedrei Monikai saistībā ar abu 80 gadu jubileju. Esmu pateicīgs atsaucīgam cilvēkam, kurš man sagādāja iespēju ar šo izdevumu iepazīties.
Andrejs Mizis, kādreizējais Vecbebru tehnikuma direktors un vēlāk kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs, ir mūsu novadnieks, kurš dzimis Vijciema mežsarga ģimenē. Šis fakts ir galvenais, kāpēc rakstu šīs rindas. Uzskatu, ka tas ir mūsu goda pienākums, ka atceramies savus ievērojamākos novadniekus.
Ar Andreju Mizi esmu ticies tikai vienu reizi. Gadījās pabūt Lielvārdē laikā, kad tur par kolhoza “Lāčplēsis” vadītāju strādāja slavenais biškopis. Pusstundu ilgajā sarunā paguvām pieminēt Vijciemu un viņa tēva skaudro likteni. Pastāstīju, ka manas novadpētnieciskās aktivitātes saistās ar senču svētvietas Biterkalnā apzināšanu un ka šīs vietas pirmais uzrādītājs ir bijis mežsargs Mizis pirmajos pēckara gados. Pieminēju faktu, ka tolaik vēl pusaudža gados Ojārs Ozoliņš bija pierakstījis nostāstu, ka kaut kur Vijas krastos esot kalns, kurā senlaikos Dievs nolicis akmeņus – katram Dieva likumam savu. Ojārs bija uzmeklējis mežsargu Mizi un interesējies, kur gan tāds kalns varētu atrasties. Mežsargs padomājis un teicis: “Citur tas nevar būt!” Iejūdzis zirgu droškā un jaunekli aizvedis uz Bitarkalnu. Kad astoņdesmito gadu otrajā pusē sākām par šo tēmu urķēties, tad arī atklājās, ka teikas stāstītājiem bijusi taisnība.
Andreju Mizi mans stāstījums ietekmēja emocionāli, un viņš nedaudz pastāstīja par sava tēva likteni. Tagad mēs labi zinām, cik skarba likteņa piemeklēta bija mūsu tauta pēckara gados, kad latviešu patrioti bija spiesti slapstīties mežos naivā cerībā, ka svešā uzspiestā vara drīz beigsies. Vijciema mežniecībā tolaik strādāja septiņi mežsargi, un visi ar Ulmaņlaiku rūdījumu. Okupantu cīņa pret mežabrāļiem skāra arī mežsargus, jo čekistiem vajadzēja atrast ziņotājus. Bija, teiksim, kāds mežsargs, kurš padevās šantāžai un tērpinātājiem uzrādīja it kā tukšu bunkuru. Bet čekisti ierīkoja slēpni, sagaidīja mežabrāļu ierašanos pie sava rezerves bunkura, un kaujā krita visi četri partizāni. Mizis izrādījies tas mežsargs, kurš nav pakļāvies nekādiem draudiem, tāpēc varasvīri nolēmuši ietiepīgo vīru pārmācīt citiem par biedinājumu. Es negalvoju, vai pareizi zinu visas notikumu detaļas, bet galvenos vilcienos noticis šādi. Atradušies divi proletārieši, kuri nedaudz apzagušies: viens nočiepis zirgu deķi, bet otrs piesavinājies pusotru steru malkas. Abi atmaskoti, un tad čekisti apsolījuši grēku piedošanu, ja vien viņi tiesā apliecinās, ka mežsargs Mizis vācu okupācijas laikā bijis šucmanis. Liecinājums bijis šāds: “Kara laikā redzēju cauri Vijciemam braucam smago automašīnu ar šucmaņiem formas tērpos un ar šautenēm. Citus nepazinu, pazinu tikai mežsargu Mizi.” Ar to pietika, lai pilnīgi nevainīgu cilvēku 1951. gadā notiesātu un nosūtītu uz Kolimu.
Šajā laikā Andrejs beidzis pamatskolu, lai turpmāk ar tautas nodevēja dēla apzīmogojumu turpinātu izglītību Valkas vidusskolā, bet vēlāk Jelgavā Agronomijas fakultātē (kur tolaik vēl strādāja veco Ulmaņlaiku kadri).
Pirms augstskolas absolvēšanas izveidojis ģimeni, Andrejs Mizis nokļūst Vecbebros, kur tiek gatavoti topošie biškopji. Šeit palīdz fakts, ka pirmskara mežsargu tradīcijās ietilpa arī savas bišu dravas kopšana, un ne jau ar vienu vai divām bišu saimēm. Astoņpadsmit gadu laikā Vecbebros tika izveidots tehnikums, bet tā kā Andrejs Mizis atteicās stāties partijā, tad no direktora amata tika atbrīvots. Piespiedu brīvlaišanas laiks tika izmantots, lai Krievijā iegūtu augstāko izglītību biškopībā, tad sekoja Biškopības institūta izveidošana un vadīšana Latvijā, vēlāk tika pielikta roka arī Biškopības biedrības izveidē, kurā tagad jau pāri par 3200 biedriem. Šeit gribu piebilsts, ka Andreja Miža interešu lokā ietilpa ne tikai bišu kopšana un biškopības produktu ražošana, bet arī bišu loma laukaugu apputeksnēšanā, kas mūsdienās kļūst par globālu problēmu.
Nemaz nav jābūt speciālistam biškopībā, lai secinātu, ka ar šo nozari Latvija var būt apmierināta. Varu atgādināt, ka pirmajos atgūtās neatkarības gados Latvijā medu tirgoja gan baškīri, gan veikli zēni no Ķīnas, toties tagad Latvija jau spēj lieko medu un cita veida produkciju pat eksportēt. Ja tas tā kļuvis iespējams, tad liela loma šajos sasniegumos pienākas Andrejam Mizim, kuru dažkārt uzskata par Latvijas biškopju patriarhu.
