“Raksts sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu par valsts budžeta līdzekļiem”, tā jau kopš oktobra vidus stāv rakstīts zem dažiem rakstiem “Ziemeļlatvijā” un aptaujām portālā. Kāpēc tā, iespējams šāds jautājums radies ne vienam vien mūsu lasītājam un portāla apmeklētājam.
Droši vien vairums būs dzirdējis informāciju, ka presei, īpaši reģionāliem medijiem, šis finansiāli ir visai sarežģīts laiks. Cenas aug, bet cilvēku pirktspēja Latvijā, īpaši laukos, netiek tām līdzi. Mēs apzināmies, ka šobrīd nevaram pacelt cenu laikrakstam tā, lai ne tikai savilktu galus, bet gūtu arī peļņu, no kuras varētu atļauties iegādāties darbam nepieciešamo tehniku un citas lietas, kas vajadzīgas attīstībai. Tāpat mēs apzināmies, ka laikrakstu abonentu skaits nekad nebūs kā pirms 10 vai, vēl labāk, 15 gadiem, kad patiešām vietējā avīze bija katrā mājā kā svarīga un pašsaprotama lieta. Par šo tēmu var diskutēt, vai tas, ka laikrakstu abonentu skaits sarūk, ir tāpēc, ka mainās lasīšanas tradīcijas, vai cilvēkiem nav naudas, lai abonētu, vai nav vajadzības pēc avīzes, jo reizi mēnesī par svarīgākajiem jaunumiem pavēsta pašvaldības izdevumā. Ja kāds jautā, kā domāju es, tad es saskatu visu trīs nosaukto iemeslu ietekmi. Protams, pašvaldību izdevums raksta tikai par notikumiem no vienas puses, tur neatradīsiet rakstus, kāpēc pensionāri izliek no dzīvokļa vai kā pagastu pārvalžu apvienošanu vērtē laucinieki, bet tas, nenoliedzami, maina cilvēku domāšanu un, ja kaut ko dod par brīvu, tad rodas sajūta – man ar to pietiek un kāpēc tērēt līdzekļus laikrakstam par naudu. Un pašvaldības izdevumā jau uzraksta arī dažus lasāmos gabalus, ne tikai informāciju par lēmumiem un paredzētajiem pasākumiem. Protams, tiklīdz cilvēkam rodas problēma, jautājumi, tā viņš nāk uz redakciju un tad acīmredzot ir mūsu kārta pajautāt – vai esam “Ziemeļlatvijas” abonents? Bet mēs tā jautājam reti, jo preses mērķis un uzdevumi ir aktivizēt sabiedrisko dzīvi un būt par varas uzraugiem. Kas attiecas uz naudu – jā, katram tas maciņš ir ar atšķirīgu naudas summu. Protams, ja dzīvē viss ir labi, tad pieci eiro mēnesī par laikrakstu jau var atlicināt, bet, ja ir jāizvēlas starp zālēm, ēdienu un laikrakstu, tad paši saprotiet. Bet jautājums par lasīšanas tradīciju maiņu ir ne mazāk būtisks, jo, lai kā, domājams, vairums apzinās, kāda laikrakstam ir sūtība un cik liela tam ietekme sabiedrisko notikumu aktualizēšanā un virzīšanā, gados jaunākie cilvēki “sēž” telefonos un laikrakstu labākajā gadījumā lasa tie, kam ir ieaudzinātas šādas tradīcijas ģimenē vai kuri ir sabiedriski aktīvi.
Tik garš man sanāca ievads, lai paskaidrotu, kāpēc zem dažiem rakstiem ir piebilde par finansētāju. Pēc garām diskusijām daudzu mēnešu garumā ar valsts eliti, vadošajām partijām, amatpersonām kultūras un pašvaldības ministrijās beidzot visi nonāca pie atzinuma – ja valstī nemainīs politiku pret reģionālo presi, palēnām vien laikraksti bankrotēs un viens no demokrātiskas valsts pamatbalstiem būs zudis. Protams, netrūkst tādu, kas valdības vai partiju koridoros domā – vēl jo labāk, jo bez preses sabiedrība mazāk zinās par neizdarībām, būs vieglāk dzīvot un “šeptēt”, bet vairums politiķu un valsts vadītāju tomēr apzinās – bez brīvas preses nevar būt demokrātija valstī. Tika izveidots mediju fonds reģionālo laikrakstu atbalstam.
Nestāstīšu jums, cik garš bija ceļš no brīža, kad valsts pieņēma lēmumu par līdzekļu piešķiršanu un atbalsta saņemšanu, bet vērīgākie atcerēsies – oktobra beigās parādījās raksti, zem kuriem ir minēts par valsts atbalstu. Iepriekšējie gada mēneši bija vajadzīgi, lai izdomātu un nolemtu, kā naudu dalīs. Kaut sākumā deklarēja, ka līdzekļi tiks sadalīti pēc zināmiem kritērijiem un nevis kādiem projektiem, rudens pusē visas redakcijas ķērās pie projektu rakstīšanas, lai varētu pretendēt uz valsts finansiālo atbalstu. Līdzekļus gan dalīja pēc abonentu skaita, bet izvērtējot projektus. Tā nu īsā laikā – nepilnos divarpus mēnešos – īstenojam to, ko projektā iecerējām, proti, rakstus, kur padziļināti pievēršam uzmanību kādai problēmai, aktuālai situācijai, padziļināti to skaidrojot.
Vai tos rakstītu bez šī atbalsta? Nu, protams, jo “Ziemeļlatvija” kā rakstīja, tā rakstīs par visu, kas pie mums ir aktuālākais un cilvēkiem svarīgākais. Mēs vienmēr rakstīsim par to, kas uztrauc cilvēkus, skaidrosim, pētīsim, jautāsim ar mērķi izprast, veicināt diskusiju un mainīt lietas uz labo pusi. Mūsu mērķis nekad nav bijis mākslīgi meklēt skandālus, bet, ja tādi ir, mēs neklusēsim, jo tā ir ērtāk. Mēs priecājamies, ka virkne amatpersonu mūsu novados jau saprot, ka laikraksts nevis “kasās”, bet ir vieta, kur cilvēki apmainās domām un vairs tik agresīvi nereaģē ne uz kritiku, ne to, ka rakstām par karstām tēmām. Patiesībā bieži vien, tieši pateicoties mūsu rakstiem, jautājumi tiek sakārtoti un cilvēki paliek apmierināti. Mūsu novadu ļaudis labi zina, ja ir jautājumi un redakcija uzskata, ka tā ir svarīga lieta, mēs par to rakstīsim.
Droši vien vēlaties zināt, cik tad naudas mums iedeva? Maz:), taču arī tas ir labāk nekā nemaz. Šos līdzekļus mēs nevaram tērēt, kā nu pašiem ienāk prātā, tie ir novirzīti darbinieku algai. Vismaz viena mēneša algai visiem darbiniekiem pietika. Protams, ka uzņēmumam tas ir zināms atspaids. Jācer, ka nākamgad valsts būs dāsnāka, taču paļauties tikai uz to mēs nevaram. Mēs varam darīt savu darbu tā, lai vēsts, ka “Ziemeļlatvija” ir labs laikraksts, ka tajā ir atkal kāds svarīgs raksts, iet no mutes mutē un arvien vairāk cilvēku saprastu ‒ vietējais laikraksts nav tikai apdrukātas lapas, bet tas ir mūsu dzīves ietekmētājs.
Man ļoti gribētos, lai tie cilvēki, kuriem šai dzīvē, pateicoties prātam, veiksmei un darbam, ir paveicies, padomātu, ka bezgala jauki ir palīdzēt kādam, kas šobrīd nav tik veiksmīgs vai laimīgs. Nav nekāds noslēpums, ka gados vecie cilvēki nereti dzīvo ļoti nošķirti veselības vai dzīves apstākļu dēļ un viņu saikne ar notiekošo apkārt bieži vien ir caur laikrakstu. Izlasa un uzzina, kas notiek pasaulē aiz loga. Doma, ka laikraksts ir ļoti gaidīts, bet to ne visi var atļauties, man radās, kad apciemoju Valkas sociālās aprūpes namu. Pansionātos un aprūpes namos uz rokas cilvēkiem paliek visbiežāk tikai 10% no pensijas. Tas ir tik maz, ka nepietiek kārumiem, kur nu vēl laikrakstam. Iestāde labākā gadījumā abonē vienu “Ziemeļlatviju”, tad nu iztēlojieties, kā to sadala uz darbiniekiem un visiem iemītniekiem. Ar brīnišķīgu iniciatīvu klajā nākusi valcēniete Monta (par to jau rakstījām), un cilvēki ļoti atsaucīgi pieteicās sarūpēt dāvanas Valkas aprūpes nama iemītniekiem. Visiem gribētājiem pat nepietika apdāvināmo. Varbūt kādam no viņiem vai kādam citam no mūsu lasītājiem ir iespēja abonēt laikrakstu nākamajam gadam un uzdāvināt aprūpes namam vai tas būtu Valkā, Smiltenē vai Sedā. Tur visur dzīvo veci cilvēki, kas par laikrakstu priecāsies. Varbūt zināt kādu, kurš dzīvo vientuļi savā mājā un šobrīd daudz naudas jātērē zālēm un medicīnai, un laikrakstam nekādi nesanāk? Tad ieprieciniet un gūsiet prieku arī pats!
Lai jums gaišs un cerību pilns adventes laiks!
