Vijciema pagasta zemnieku saimniecībai “Vecbūdas” pāri gājušas vairākas krīzes vētras, bet tā vienmēr ir noturējusies.
“Vecbūdu” saimnieki Jānis un Lindija Ragžes ir tā saucamie Breša zemnieki, kuri saimniecību izveidoja 1989. gadā. “Sākām ar sešām govīm. Tagad mums viss ganāmpulks ir 146 govju liels,” stāsta Lindija. Taču nu attīstība apstājusies, jo pašreizējā krīze piensaimniecībā ir pārlieku liela.
Pašizmaksa lielāka par cenu
Krievijas noteiktais embargo Latvijas piena produktiem liek zemniekiem produkciju pārdot zemāk par pašizmaksu, jo pārstrādātāji paziņo, ka pienam nekur nav īsta noieta, un iepērk to par zemāku cenu. Pašlaik “Vecbūdas” par litru pārdotā piena saņem 17 centus, bet tā pašizmaksa ir 22 centi. Lindija stāsta, ka ar šo naudu vairs nevar tālāk attīstīt saimniecību. Nosacīti labajos gados, kurus par tādiem var uzskatīt salīdzinot ar pašreizējo laiku, saimniecība par litru piena saņēma 25 un vairāk centu.
Turklāt kooperatīvs “Trikāta KS”, kurā pašlaik notiek maksātnespējas process, ir palicis parādā “Vecbūdām” 24 tūkstošus eiro. Pēc sarunām ar maksātnespējas administratori Rudīti Klikuču, Lindija zaudējusi cerību savu naudu atgūt. ““Latvijas piens”, kam “Trikāta KS” pārdeva produkciju, noliedz, ka ir saņēmis to no “Trikātas KS”, bet kooperatīvs apgalvo, ka piens ir aizvests. Strīds nekādu rezultātu nav devis, un, visticamāk, trīs miljonus, kurus “Latvijas piens” palicis parādā kooperatīvam “Trikāta KS”, norakstīs,” secina Lindija. Arī “Ziemeļlatvija”, sazinoties ar R. Klikuču, neko konkrētu neuzzināja. Viņa painteresējās, kam ir tas parāds. Kad nosaucu saimniecību, tad atbildēja, ka nevarot zināt visu zemnieku lietas. Noskaidrojot parāda lielumu, maksātnespējas administratore iesaucās – vai, tā taču ir gluži maza summa visā šajā procesā.
L. Ragžei sāp sirds redzot, ka mūždien cietējos paliek zemnieks, kas visai sistēmai ir pašā apakšā. “Mums arī nav bijis viegli noiet šo attīstības ceļu no sešām līdz vairāk par simts govju. Ņēmām kredītus, jo bez tiem nekādi nevarējām iztikt. Ar saviem spēkiem vecajai ulmaņlaiku kūtij līdzās uzcēlām jaunu fermu. Tās tapšanā strādāja visa ģimene. Kopā bijām septiņi – es ar Jāni, divas meitas un trīs dēli,” stāsta L. Ragže. Tagad meitas ir aizbraukušas, bet puiši palikuši un strādā saimniecībā.
Tic, ka pienāks labāki laiki
Lindija uzskata – viss sliktais ar laiku beidzas. Arī šī krīze nebūs mūžīga, tikai jāiztur. Pavasarī saimnieki ieguva aizdevumu no finanšu institūcijas “Altum”, bet pērn daļu līdzekļu no pārdotajiem kokmateriāliem ieguldīja piensaimniecībā. “Vecbūdām” pieder ap 200 hektāru meža.
Lai saimniecībā turpinātu pastāvēt piena ražošana, saimnieki ir iestājušies jaunizveidotajā kooperatīvā “Piena loģistika”, kura centrs atrodas Valmierā. Iepirkuma speciāliste Anda Vītiņa skaidro, ka kooperatīvā pašlaik ir 34 zemnieki, no kuriem vairāki ir cietuši tāpat kā Ragžes. “Saimnieki vairs nevēlējās paši individuāli meklēt piena iepircējus, tādēļ apvienojāmies un gaidām vēl biedrus, jo kooperatīvam noteikti ir lielāka loma nekā vienam piena ražotājam,” apliecina A. Vītiņa.
