Parasti cenšos pieņemt pārdomātus lēmumus, bet ir reizes, kad rīkojos spontāni. Šādos gadījumos smejos – ja man nav problēmu, man kļūst garlaicīgi un es tās sev radu. Šādas nelielas avantūras parasti noris pavisam labi un no “ūdens es izeju sausā”. Šie eksperimenti parasti ir vērsti tikai uz mani, lai neradītu neērtības vai zaudējumus citiem – draugiem, radiem un kolēģiem.
Pētot mācību iestāžu piedāvājumu, saprotu, ka varu papildināt savas praktiskās iemaņas ar akadēmiskām zināšanām, un mana izvēle krīt uz Rīgas Tehnisko koledžu. It kā kritiens atkaļ, bet man ar pašapziņu ir viss kārtībā, līdz ar to pavisam mierīgi iesniedzu dokumentus koledžā. Mazliet iesmaidīju, jo mani kursabiedri būs manu bērnu vai vēl jaunākā vecumā. Tas nebūt neliedz man pretendēt uz valsts budžeta apmaksātu vietu, jo, notraušot manam arodskolas diplomam zirnekļu tīklus, atklājas, ka toreiz esmu mācījusies itin labi! Draudzenes jau smejas gluži atklāti un uzskaita ieguvumus – personalizēts studenta e-talons par ievērojami zemāku braukšanas maksu dos man tiesības izvizināties pa Rīgu, ietaupot naudu makā. Vēl kāda nosmejas, ka tad jau man stipendiju arī maksāšot.
Pašreiz cenšos nedomāt, ka tās būs garas vakara stundas pēc darba, ka būs mājasdarbi, esejas un aprēķini. Ieskaites un eksāmeni. Nonākt studenta kārtā nozīmē, ka varēšu izbaudīt atkal to mācību atmosfēru, kuras man ļoti pietrūkst ikdienā. Varēšu sacensties ar dēlu sekmju ziņā – viņš pēc koledžas dodas uz universitāti. Viens otru varēsim bikstīt un mudināt, lūgt padomu, mācību līdzekļus, pierakstu klades un pildspalvas!
Tāda viegla aušība jau virmo gaisā. Vēlme “nomest” divdesmit gadus, vismaz morāli, lai sajustu to pavisam fiziski. To varam ikviens, vajag tikai nedaudz uzdrīkstēties, atļaut būt sev mazliet smejošam un jautram.
Skatoties uz savām garajām gladiolām, saprotu – esmu noilgojusies pēc 1. septembra! Man tāds šogad būs! Tu arī vari paspēt – augstskolās vēl darbojas uzņemšanas komisijas.
