Palsmanes centrā netālu no baznīcas ir kāda vieta, ko sakopjot, tiktu izdarīts labs darbs, Latvijas simtgadi gaidot.
Tur ir trīs pieminekļi. Viens no tiem, kas veltīts par Latviju kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem Palsmanes draudzes karavīriem, ir atklāts 1927. gadā. Divi pārējie (lieli laukakmeņi) ir ar nesenāku vēsturi un novietoti Otrajā pasaules karā kritušo un bez vēsts pazudušo palsamniešu piemiņai un Sibīrijas trimdinieku, 1949. gada 25. martā represēto palsmaniešu atcerei.
Diemžēl laikazobs darījis savu. Visi pieminekļi apauguši ar sūnu. Plāksnes pie pirmās Latvijas brīvvalsts pieminekļa vietām ir izgāzušās.
“Skaists piemineklis, bet ar sūnu apaudzis. Kāpnes sadrupušas. Skats ir briesmīgs. Visi, kuri iet garām, to redz, arī skolēni, kuri tur pulcējas svinīgos pasākumos, piemēram, valsts svētkos,” atbildīgās institūcijas sakopt gan šo, gan abas pārējās piemiņas vietas aicina kāds palsmanietis (viņa vārdu vīrietis lūdza publikācijā nenorādīt).
Ideja par šādu darbu Latvijas simtgadei ir laba, “Ziemeļlatvijai” atzīst gan Palsmanes pagasta pārvaldes vadītāja Tigna Podniece, gan Palsmanes luterāņu draudzes priekšniece Ināra Līkuma (draudzes karavīru piemineklis atrodas uz draudzes zemes).
“Domāsim, ko varam darīt lietas labā,” piebilst T. Podniece.
No Somijas un Latvijas granīta izgatavotais draudzes karavīru piemineklis faktiski pieder tautai, jo tā celšanā ar ziedojumiem pirmās Latvijas brīvvalsts laikā piedalījušās tā laika Palsmanes, Mēra un Rauzas pagastu biedrības, sabiedriskās organizācijas un tamlīdzīgi.
Pieminekli apkārtnes zemturi atveduši ar saviem zirgiem no Rankas stacijas uz Palsmani. Pieminekļa vienā pusē ir uzraksts “Kam stipra ticība, tas uzvar.”
Vecie palsmanieši zinājuši stāstīt, ka uzbērumā zem pieminekļa pamatiem ir ierakts vēstījums nākamajām paaudzēm.
