Jau šonedēļ skolās un bērnudārzos notiek Māmiņdienai veltīti pasākumi. Par to liecina uz ielas sastaptās mammas ar puķēm un pašdarinātiem bērnu apsveikumiem rokās. Esmu visas šīs bezgala sirsnīgās kartītes ar mīļajiem novēlējumiem saglabājusi īpašā albumā un reizēm mēdzu tās apskatīt, lai sajustu to netveramo bērnu mīlestību un atkal pārliecinātos, kā skrien laiks. Šogad man Mātes diena vairs nebūs tik saulaina un priecīga, jo pirmo reizi mammai domātie ziedi neguls viņas rokās, bet gan uz vēl pavisam svaigās kapa kopiņas. Ar prātu mēģinu samierināties, ka diemžēl dzīvē tā notiek, ka bērniem mūžībā jāpavada savi vecāki, bet sirds to negrib un negrib pieņemt. Reizēm domāju, kā būtu, ja būtu, jo palika tik daudz neizrunātu lietu, nepateiktu vārdu un nepadarītu darbu. Tikai tagad saprotu, cik patiesībā dzīve ir īsa un trausla, un var pēkšņi pienākt diena, kad pēc smagā zaudējuma paliek tikai sāpes un ilgas pēc paša tuvākā cilvēka pasaulē. To esmu sapratusi pēc šī nežēlīgā zaudējuma, kad mans sargeņģelis – mamma – nonākusi debesīs. Katru dienu domās sasveicinos ar zilo debesjumu, cerot, ka mamma to jūt, jo citādi krītu izmisumā, domājot, ka nekad vairs mūžā līdz pat savai pēdējai dienai uz šīs zemes nesajutīšu viņu. Ceru, ka tā nebūs un viņas gādība un rūpes palīdzēs arī turpmāk mums, palicējiem, dzīvot un cīnīties.
