Ir jānostrādā gandrīz viss mūžs, lai saprastu, ka pasaulē notiek arī brīnumi.
Ir jānostrādā gandrīz viss mūžs, lai saprastu, ka pasaulē notiek arī brīnumi.
Šī atziņa pieder Smiltenes ģimnāzijas matemātikas skolotājai Dzidrai Briedei. To rosinājušas viņas bijušā skolēna Gvido Smiltiņa pasniegtās vērtīgās dāvanas skolas matemātikas kabinetam.
2/3 Latvijā, 1/3 Ukrainā
Šobrīd smiltenietis Gvido Smiltiņš (33 gadi) ir uzņēmējs un strādā gan Latvijā, gan Ukrainā (Ukrainā – jau 12 gadu). Ir Latvijas Jauno uzņēmēju palātas (Junior Chamber International Latvia) biedrs. JCIL ir organizācija ar misiju palīdzēt veidoties nākamajiem sabiedrības politiskajiem un biznesa līderiem.
Latvijā Gvido Smiltiņš ir firmas “SACCO” direktors un īpašnieks. Uzņēmuma mājas lapā norādīts: “Viena no pirmajām augstas kvalitātes grāmatvedības pakalpojumu un nodokļu konsultāciju sniedzējām Latvijā”. Firma uzkrājusi pieredzi, 11 gados apkalpojot uzņēmumus, kuri darbojas vairāk nekā 40 dažādās nozarēs. Sponsorē futbola klubu “FC Dinaburg” un Latvijas orientēšanās sportu. Ukrainā Gvido pieder firma, kuras specializācija ir interneta bizness un kura nodarbina programmētājus. Abos uzņēmumos darbinieku skaits ir neliels – vidēji 15 cilvēku. Portālā draugiem.lv uzņēmējs par sevi saka: 2/3 dzīves Latvijā, 1/3 – Ukrainā. “10 dienas projām no mājām man ir maksimums. Gribas atpakaļ,” Gvido atzīst “Ziemeļlatvijai”. Viņam ir ģimene, kurā aug divi bērni.
Jau sarunas sākumā Gvido uzsver, ka intervijas plašsaziņas līdzekļiem sniedz nelabprāt, jo ieguvis negatīvu pieredzi, – viņa teiktais ticis sagrozīts. Plašsaziņas līdzekļi uzņēmējam pievērsa lielāku uzmanību laikā, kad viņš īstenoja kārtējo projektu: 11 stāvu viesnīcas “Park Hotel Latgola” būvi Daugavpilī.”Tas bija mans grūtākais projekts,” tagad Daugavpils viesnīcas periodu atceras Gvido. “Tur agrāk atradās grausts, kuru nopirkām par ļoti lielu naudu. Sanāca tā, ka viesnīcu pārdevu. Negribēju vairāk turpināt. Tagad man ir jaunas investīcijas Latvijā. Ceru, tās būs uz ilgu laiku.”
Viesnīcu Daugavpilī ievēroja arī Rīgā. Ēkas augšstāvā atrodas bārs “Rotko Panorāma”, kura interjerā dominē daugavpiliešu novadnieka pasaulē slavenā gleznotāja Marka Rotko iecienītākās krāsas.
Kādi izaugs bērni, tādā sabiedrībā dzīvosim
Intervijai ar “Ziemeļlatviju” Gvido piekrīt tikai tāpēc, ka pieļauj, – varbūt viņa piemēram mecenātismā sekos vēl citi uzņēmēji.
Pārskatot plašsaziņas līdzekļus, “Ziemeļlatvija” ievēroja tendenci, – šodienas Latvijas uzņēmēji tiek pat aicināti būt gan sociāli aktīviem, gan atbildīgiem, pievēršoties labdarībai un mecenātismam. Sabiedrība arvien vairāk apzinās, ka uzņēmēji šādā veidā tai var dot lielu labumu.
Divos pēdējos gados Gvido Smiltiņš, neviena nelūgts, uzdāvināja Smiltenes ģimnāzijas matemātikas kabinetam datoru, projektoru, skeneri un printeri. Atsaucoties orientēšanās fanātiķa Alda Lapiņa lūgumam, viņš finansēja “Sport Ident” elektroniskās atzīmēšanās sistēmas ieviešanu Smiltenes kluba “Azimuts” rīkotajās orientēšanās sacensībās, apmaksāja jaunās kartes un ir kļuvis par sacensību “Mazā balva” ģenerālsponsoru.
Izglītību un sportu uzņēmējs atbalsta no personīgajiem līdzekļiem. “Ir taču jāpateicas cilvēkiem, kuri palīdzējuši attīstīties?” pat nepieļaujot noliedzošu atbildi, taujā Gvido. “Tagad strādājot, naudu nopelnu ar viņu iedotajām zināšanām. Skolotāja Briede man ļoti labi iemācīja matemātiku. Kad gatavojos olimpiādēm, viņa mācīja domāt citādāk. Bija dažādas metodes, kādā veidā risināt uzdevumus.”
“Man nav tik daudz naudas, lai palīdzētu visiem. Es izvēlos konkrētu mērķi,” saka Gvido. Viņš atzīst, ka vēl nav izaudzis līdz tam, lai atbalstītu vecos ļaudis.
Kāpēc uzņēmējs palīdz skolai, konkrēti skolēnu izglītībai? “Kādi izaugs bērni, tādā sabiedrībā arī dzīvosim. Mums ir vajadzīgi izglītoti cilvēki, un jo vairāk viņu ir, jo labāk. Ir daudz bagātu cilvēku, kuri nopelnījuši daudz naudas. Taču visi varbūt vēl nav izauguši līdz apziņai, ka vajag dalīties, lai uzlabotu sabiedrību, lai tas labums viņiem vēlāk nāktu atpakaļ ne tiešā, bet pastarpinātā veidā. Varbūt es to jutīšu tādējādi, ka uz manu uzņēmumu vēlāk nāks zinoši darbinieki.”
Orientēšanās sportu uzņēmējs atbalsta, jo pats skolas laikā ar to nodarbojās. Tagad gan trūkstot laika. Fizisko aktivitāšu topā viņam ir bokss. No bankām uz privātbiznesu
Gvido Smiltiņa bijušie skolotāji teic, ka Gvido sasniegtais ir piemērs tam, cik daudz cilvēks dzīvē var panākt, izmantojot savas dotības un izvēloties pareizu izglītību.
Skolotāja Dzidra Briede atceras, ka jau jaunākajās klasēs viņš bija ļoti labs matemātiķis. Pēc Smiltenes vidusskolas 9. klases Gvido iestājās Rīgas komercskolā. “Tā bija pirmā tāda veida skola Padomju Savienībā,” atceras Gvido, “kurā lielu naudu ieguldīja Juris Stabiņš (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas dibināšanas iniciators – redakcijas piezīme). Mūs mācīja labākie pasniedzēji no Amerikas, Krievijas un citām valstīm, un mums tas nemaksāja neko.”
Pēc tam Gvido mācījās Banku koledžā, tad vienu gadu studēja jurisprudenci. Pirms privātbiznesa uzsākšanas smiltenietis strādāja bankās. Pusgadu piedzīvoja arī to, ko nozīmē būt bezdarbniekam ar minimāliem iztikas līdzekļiem. Jaunībā naudu pelnīja, arī pārdodot saldējumu Smiltenē, Baznīcas laukumā.
“Ja cilvēks grib kļūt par biznesmeni, tad jāsāk strādāt jau skolēna vecumā un jāmācās paralēli darbam. Mans draugs, ļoti bagāts cilvēks, strādā no 15 gadu vecuma. Ir jābūt biznesa domāšanai, un zināšanas jāpievelk tai klāt,” domā Gvido. Ja cilvēks grib kļūt par algotu, augsti kvalificētu speciālistu, tad pietiekot arī ar labu mācīšanos. Par sevi uzņēmējs saka: “Es esmu pa vidu”.
***
Par Gvido Smiltiņu
Dzidra Briede, skolotāja: – Atceros Gvido kā talantīgu, gudru, jauku puisi. Viņš piedalījās matemātikas olimpiādēs, darbojās pulciņā. Tagadējos skolēnus mācu, lai viņi neskrien ātri ārā no olimpiādes un nopietni pārdomā uzdevumus, bet tad parasti piebilstu: “Taču reiz manā darba mūžā bija tāds gadījums ar Gvido!”. Aizbraucām uz matemātikas olimpiādi Valkā. Nepagāja ilgs laiks, skatos, Gvido jau sēd gaitenī uz sola un šūpo kājas. Es saku: “Gvido! Kāpēc tu esi ārā?” “Es izrēķināju.” Es saku, ka tā nevar būt, viņš noteikti ko būs pāršāvis pār svītru. Taču izrādījās, ka Gvido visus uzdevumus atrisinājis pareizi un ieguvis maksimālo punktu skaitu.
Par viņa tagadējo palīdzību teikšu tā. Ir jānostrādā gandrīz vesels mūžs, lai saprastu, ka pasaulē notiek arī brīnumi. Es pati neprasu citiem palīdzēt. Tas nav manā dabā. Taču pērn kāda skolniece man atnesa Gvido vizītkarti. Sazvanīju, un Gvido saka: “Man ir labas atmiņas par matemātiku, gribu atbalstīt, palīdzēt. Sakiet, ko vajadzētu”. Un tā jau divus gadus kā pasakā par zelta zivtiņu.
Kad izstāstu citu skolu pedagogiem, viņi brīnās, vai tiešām tā var būt, ka cilvēks tik lielu palīdzību sniedz nesavtīgi, pats pēc savas ierosmes. Tas patiesi ir brīnišķīgi. Trūkst vārdu, lai pateiktu paldies.
Aldis Lapiņš, orientēšanās kluba “Azimuts” prezidents: – No tā laika, kad Gvido, vēl skolēns būdams, nodarbojās ar orientēšanās sportu, atceros viņu kā domājošu, izpalīdzīgu cilvēku. Tagadējā mūsu sadarbība sākās 2005. gadā, kad Smiltenes orientēšanās sacensībām “Mazā balva” bija 30 gadu jubileja. Meklēju sponsorus, aizrakstīju vēstuli Gvido, un viņš atsaucās: samaksāja par kartēm, deva ļoti daudz balvu. Tagad viņš ir šo sacensību ģenerālsponsors. Gvido arī palīdzēja Smiltenes orientieristiem ieviest Sport Ident jeb elektronisko atzīmēšanās sistēmu. Ar viņa gādību nākuši “meža punkti”, dators un speciālais printeris rezultātu izdrukai. Tas ir ļoti nozīmīgs atbalsts. Gvido jau skolas gados raksturīgā domājošā, palīdzīgā attieksme palikusi vēl nopietnāka, tāpēc viņš ir tik tālu ticis.
