No rīta devos uz darbu un galvā skanēja Smiltenes ģimnāzijas himna. Tūliņ, tūliņ, 26. aprīlī, ģimnāzija svinēs 105. jubileju. Pasākuma koncerta tēma “Kā TEV klājas, ABSOLVENT?”. Ar šādiem vārdiem arī sākās manas pamatskolas audzinātājas Dagnijas Feldhūnes vēstule. Skolotāja aicināja absolventus uzrakstīt pāris rindiņu par sevi. Ar ģimnāziju saistās daudz interesantu atmiņu, jo tā ir mana pirmā skola. Tas bija laiks, kad mājās pie sienas līmējām no “Labas” izplēstus “Spice Girls”, “Backstreet boys” un “Nirvanas” plakātus, bet ģērbāmies maiciņās ar šo grupu dalībnieku attēliem.Nesen pāršķirstīju albumus. Tolaik daudz fotografējām. Amizanti izskatās uzņemtās fotogrāfijas no klases vakariem. Lēnās dejas dejojām, uzliekot partnerim izstieptas rokas uz pleciem vai vidukļa. Tādi paši smiekli atskan ikreiz, kad tētis atgādina par angļu valodas (vienīgais mācību priekšmets, kurā saņēmu piezīmes) skolotājas Anitas ierakstītajām piezīmēm dienasgrāmatā. Toreiz mums angļu valoda notika vienā no divām Līvānu tipa mājām turpat netālu no skolas galvenās ēkas. Gaidot skolotāju, acīmredzot kļuva garlaicīgi, tāpēc izdomājām, kā izklaidēties – lecām ārā pa mājas logu. Piezīme skanēja aptuveni šādi: “Santa, klases barvede, leca pa logu un lika to darīt arī pārējiem.” Ja šī rīcība bija apzināta, tad ūdenskrānu es salauzu netīšām, bet arī par to ierakstīja piezīmi. Uhtī, par skolas laiku varētu runāt vēl un vēl. Tas bija tik sen, deviņdesmito gadu otrā puse, taču skola joprojām ir tik mīļa. Vienmēr to saukšu par savu. Un esmu laimīga, ka, pateicoties savam darbam “Ziemeļlatvijā”, ģimnāzijā ir iespēja atgriezties vēl un vēl. Daudz laimes, ģimnāzij!
