Nedomāju, ka turpināšu savu iepriekšējo viedokli “Novēlu būt savā īstajā vietā”, bet uz to mani pamudināja pagājušajā ceturtdienā piedzīvotais. Ņemot vērā, ka savulaik (izklausās traki – pirms 16 gadiem) esmu absolvējusi Smiltenes mākslas skolu, Karjeras nedēļas ietvaros skolas vadība mani aicināja ciemos pie bērniem. Galvenais uzdevums bija pastāstīt, ar ko nodarbojos šobrīd un kā man dzīvē palīdzējušas mākslas skolā iegūtās zināšanas un iemaņas.
Jāatzīstas, ka pirms tam un arī nostājoties padsmitgadnieku priekšā mani pārņēma milzīgs uztraukums. To varētu salīdzināt ar tām sajūtām, kad skolas laikā tevi skolotāja izsauca priekšā pie tāfeles un lika pildīt uzdevumu, kuru tu it nemaz nesaprati. Ne velti mākslas skolas direktors Haralds Balodis man smaidot teica, ka šajā skolā taču runāt nemācīja! Tas tiesa!
Neesmu radīta uzstāties auditorijas priekšā, kur nu vēl noturēt vairāku desmitu pusaudžu uzmanību. Man vienmēr labāk patikusi praktiska darbošanās. Bet paldies skolas kolektīvam par šādu iespēju un pieredzi. Mākslas skola pavisam noteikti man ir devusi daudz, pirmkārt jau spēju uz lietām un vietām paraudzīties citādāk, saskatīt skaisto ikdienišķos sīkumos vai, piemēram, raugoties zvaigznēs; otrkārt, radošumu. Ik pa laikam manī uznāk vēlme kaut ko uzmeistarot – citreiz tās ir Ziemassvētku kartiņas, galda dekori Valsts svētkos, izrotāts balkons vai palodze kāpņu telpā. Kā trešo varētu minēt uzdrīkstēšanos, spēju piešķirt krāsas ne tikai darbiem, ko veic, bet arī dzīvei. Viss nav tikai melns un balts!
Vēlreiz sirsnīgs paldies Smiltenes mākslas skolas kolektīvam, tas, ko jūs darāt darbadienu pēcpusdienās, ir zelta vērtē, pat ja absolvents pēc tam neaiziet uz Mākslas akadēmiju.
