Vēl pirms referenduma, kurā vēlētājiem vajadzēja nobalsot par Saeimas atlaišanu vai atstāšanu, parlamenta darba stils ievērojami mainījās. Sākās tādu lēmumu apspriešana, kas ne vienam vien vēlētājam lika izbrīnā iesaukties – būtu visu laiku tā strādājuši. Notika diskusijas par nodokļu samazināšanu, pensiju indeksāciju un citām lietām, kas uzlabotu dzīves līmeni. Protams, daļu no tā visa jāpieskaita populismam, kas mūsu valstī ikreiz parādās pirms vēlēšanām, tomēr kopumā varēja manīt, ka 100 gudrās galvas, kaut arī novēloti, ir pagriezušās ar seju pret tautu. Arī pašreizējā partiju veidošanās procesā vairākas pastiprināti rūpējas par caurspīdīgumu finanšu līdzekļu piesaistē. No jaunizveidotās Zatlera reformu partijas tika izslēgts pat viens no tās dibinātājiem, tiklīdz radās aizdomas, ka viņa piedāvātajam finansējumam nav īsti zināma izcelsme. Savulaik arī partija “Visu Latvijai!” atbrīvojās no sava kandidāta pēc uzzinātās informācijas, ka viņš nav rīkojies ētiski.To, ka valsts iekšējā politikā sākušās pozitīvas pārmaiņas un ir parādījušās personības, kas nolēmušas cīnīties pret valsts nozagšanu un korupciju, apliecina arī tā saucamo oligarhu ārdīšanās. Partijām un to līderiem, kas paziņojušas par cīņu pret oligarhu ietekmi, apmaksātās reklāmas minūtēs televīzijā tiek veltīti nievājoši apzīmējumi. Patiesībā tā ir agonija izmisīgā cīņā par varas saglabāšanu. Vai agonija beigsies ar finanšu magnātu ietekmes galu, vai arī tā atjaunosies un uzcelsies kā Fēnikss no pelniem, tas būs atkarīgs no tā, vai sabiedrība spēs saglabāt aktivitāti un modrību politiskajā dzīvē.
