Pirms divdesmit gadiem Brantu ciemu pārdēvēja par Brantu pagastu. Tolaik dzīve ritēja pilnā sparā – netrūka ne lielāku, ne mazāku zemnieku saimniecību, uzņēmumu, iespēju izglītoties. Tagad no tā visa palicis itin maz, arī iedzīvotāju.Brantu pagasta pārvaldes vadītāja Mārīte Treijere stāsta, ka šobrīd pagastā dzīvo vien 655 cilvēki. Viņa ar skumjām atzīst, ka pēdējo gadu laikā ļoti daudzi ir aizbraukušu prom, it īpaši gados jauni brantēnieši. Daudzi pārcēlušies uz lielpilsētu, citi darba meklējumos devušies uz ārzemēm. Kopš likvidēta Brantu pamatskola, arī bērnu smaidu, sveicienu un labo blēņu kļuvis mazāk. Tie visi pa dienu aizceļojuši uz pilsētu vai Blomes pamatskolu. Līdzīgi ir arī ar daudziem pieaugušajiem, kuri nodarbināti Smiltenē un blakus pagastā Launkalnē.Neskatoties uz to, ir arī apņēmības pilni cilvēki, kuri Brantus sauc par savējiem. Pagasta pārvalde lepojas, ka par spīti grūtiem laikiem vēl aizvien aktīvi darbojas SIA “Vidzemīte”. Tas pagastā ir lielākais uzņēmums, kas apsaimnieko nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem hektāru zemes. Šobrīd uzņēmums nodarbina 74 cilvēkus. Darbi ir dažādi – fermā, mežā, uz lauka, darbnīcās. “Lielākoties pie mums strādā pagasta ļaudis, arī Smiltenes novadā dzīvojošie. Svešo mums nav. Vasarā darbos iesaistām arī skolēnus,” saka “Vidzemītes” galvenā agronome Biruta Sorokina.Skolēnu ļoti pietrūkst ilggadējai Brantu skolas skolotājai Birutai Zauskai. Vairāk nekā 40 gadu viņa dzīvo Brantos blakus pamatskolai. Kopš skola slēgta, pensionāres ikdiena ir citāda. “Man ļoti pietrūkst skolēnu. Dzīvojot pa māju, bieži aizdomājos un pārdomāju, kā tik nav gājis skolas laikā. Tikai tagad saprotu, ka vislabākās zāles pret grūtiem un stresa pilniem brīžiem bija skolēnu klātbūtne. Tieši bērni vislabāk prata nomierināt,” stāsta pensionāre.Arī pēc aktīviem darba gadiem pedagoģijā B. Zauskai darāmā netrūkst. “Kad aizgāju no skolas, domāju, ka beidzot varēšu šūt, adīt, bet nekā. Neesmu vēl nekam pieķērusies, jo mājās darbiņu ir gana daudz. Baroju savas vistas un kaķi,” saka brantēniete.Rūpes par mājdzīvniekiem uzņēmusies arī Ilze Svika, kura no pilsētas robežas dzīvo aptuveni četrus kilometrus. Arī trīs bērnu māmiņa dienas lielāko daļu pavada mājās. “Labi, ka vīram ir darbs Smiltenē, citādi iztikt būtu ļoti grūti. Slaucu gotiņu un nesu uz pilsētu pārdot pienu, par to ir kaut nedaudz ieņēmumu. Lai būtu vieglāk dzīvot, turamies kopā ar kaimiņu Slaviku. Ja viņam grūti, palīdzam, cik spējam, un otrādi,” saka I. Svika.Varbūt maciņā nav naudas tik daudz, kā gribētos, bet brantēniete saglabā optimismu. “Mājas, kur dzīvot ir, galus kaut kā kopā var savilkt, bērni paēduši un veseli. Man Brantos patīk!” tā I. Svika.Tomēr optimistiskajiem brantēniešiem ir kāda vēlme – viņi vēlas, lai pagastā atkal uzplaukst kultūras dzīve. Pēc novadu izveidošanās klubā nav noticis neviens pasākums. Neko grandiozu nevajag, galvenais ir kopā būšana.
