Kārķu pagasta “Kalnzīļu” saimnieki Mārīte un Ojārs Bitenieki prot pārsteigt.
Kārķu pagasta “Kalnzīļu” saimnieki Mārīte un Ojārs Bitenieki prot pārsteigt. Aktīvi dzīvojot un izbaudot ik mirkli, dzīve sagādā daudz brīnumu.
Atmodas sākumā Bitenieku ģimene meža ielokā uzcēla māju, kūti un uzsāka nopietnu saimniekošanu, specializējoties piena lopkopībā.
Saimniecība maina specializāciju
“Kalnzīlēs” kūts bija viena no modernākajām valstī. Ikvienam bija pārsteigums, ka saimniecības brūnaļu ēdienkarti regulē datorprogramma un saimnieks, sēžot istabā pie datora, varēja kontrolēt, kura govs un cik daudz ēd. “Kalnzīlēs” ražoja visaugstākās kvalitātes — ekstra klases — pienu. No malas varbūt ļaudīm likās: kas kaitēja nedzīvot. Tad pēkšņi Bitenieku ģimene ļaudis pārsteidza — ganāmpulks pārdots un saimniecība sākusi specializēties aitkopībā. “Iestājoties Eiropas Savienībā, prasības arvien pieauga. Mēs spējām ražot visaugstākās kvalitātes pienu, taču man nebija pieņemamas prasības pielietot daudzas ķimikālijas piena vadu un sistēmas mazgāšanai. Šāds piens kļūst nedzīvs. Mēs izlēmām uzsākt bioloģisko saimniekošanu, lai dzīvotu un saimniekotu saskaņā ar dabu un tās likumiem,” skaidro Mārīte.
No ikdienas atpūšas debesīs
Mārītes vīrs Ojārs atzīst, ka tagad vairāk laika atliek viņa hobijam — aeroamatierismam. Tagad jau kārķēnieši sāk pierast, taču pavasarī, ieraugot pie debesīm virs viņu mājām lidojošu cilvēku, pagalmos un pie logiem pulcējās lieli un mazi. Tādi brīnumi neatstāj vienaldzīgu nevienu. No sākuma cilvēkiem bija dažādas versijas, kas tur lido — Karlsons vai Repše ar jauno draudzeni —, taču izrādījās, ka mūsu pašu Ojārs. Viss ko dara Mārīte un Ojārs, tiek veikts pamatīgi un nopietni. “Šogad mācījos Slovākijā paraplāna vadīšanas kursos. Man ir sertifikāts, ka varu lidot kaut vai Ķīnā. Latvijā ir apmēram 20 šādu lidaparātu, taču aktīvi ar to nodarbojas apmēram trīs četri cilvēki,” stāsta Ojārs.
Dzejoļi ir atslodze no ikdienas darba
Tie, protams, nav vienīgie pārsteigumi, ko spēj sāgādāt Mārīte un Ojārs. Izrādās, Mārīte raksta dzejoļus. To ir jau vairāk nekā 100, notikuši lasījumi nelielos saietos. Ir iecere par dzejoļu krājumu. “Dzejoļi pie manis atnāk paši. Iedvesmu dod tikšanās ar cilvēkiem un daba. Katrs cilvēks ir liela vērtība, ko bieži pats pat neapzinās,” teic Mārīte. Pēdējos gados “Kalnzīļu” saimniece sevī atklājusi dziednieces spējas, un arī cilvēki atzīst, ka viņas dzejoļi ir dziedinoši. Ne velti ļaudis viņu iesaukuši par Saulīti un teic: “Saulīte ienākusi pagalmā, viss pagalms top gaišs.”
Tagad ir laiks, kad jaunieši izvēlas savas tālākās skolas un dzīves ceļu, tāpēc piedāvājam kā padomu divus Mārītes dzejoļus.
* * *
Ak, mīļie vecāki,
Ļaujiet bērnam iet pa savu
ceļu,
Ko tam likteņlādē licis Dievs.
Ļaujiet, lai tas piepildās,
Kaut vai reizēm nav pat naudas.
Ļaujiet savam bērnam vaļu,
Lai vēlāk nav tam jālej gaužas
asaras.
Sekojiet jūs sava bērna sapņiem
līdz,
Tad arī ieraudzīsiet viņa
liktenīgo ceļu.
Mazam bērnam piedzimstot,
Saules stariņš ceļā dots.
Ļaujiet neapdzist šim staram,
Bet lai dzīvē tālāk spožāk mirdz.
Cilvēks
Kad piedzimst cilvēks, viņš
maziņš ir,
Un, pieglaudies pie mātes krūts,
Tas jūtas drošs un pasargāts.
Kad kājiņas pie zemītes tas
lenām liek,
Tas atraujas no mātes krūts
Un drošāk veras nedrošajā
pasaulē,
Bet reizēm roķeles pa gaisu sviež
Un reizēm arī skaļi spriež.
Tik māte savos darbos steidzīgos
Tam visu liedz, tad mazais
kliedz.
Lai rimtos kliedzieni un raudas,
Māte tam visu dod —
Bet ne to, ko pats Dievs ir radījis.
Vēlāk bērns ir apradis ar to
Un prasa vēl vairāk, ne Dieva
labumus.
Tad bērni slimot sāk,
Taču ārsti nezina, kas tiem
par vainu.
Bet ārsts jau pats ir maziņš bijis,
Un māte devusi, kas nav no
Dieva.
Mārīte Margarita Biteniece
