Tā varētu būt liela bagātība, kas Latvijai liktu iemirdzēties gluži jaunās krāsās, atklājot arī to, ka te dzīvo cilvēki ar augstu garīgumu un cieņu pret savu senču paveikto.
Tāda doma iešāvās prātā, piedaloties Kārķos organizētajā seminārā par kultūras mantojuma vērtībām dabā, kuru vadīja Valsts meža dienesta Meža resursu pārvaldības departamenta Vides aizsardzības sektora vadītāja Sandra Ikauniece.Mācīs saskatīt vērtīgo“Ziemeļlatvija” jau informēja, ka Latvija un Igaunija īsteno kopīgu starptautisko projektu “Neapzinātās kultūras mantojuma vērtības kopējā dabas un kultūras telpā”, ko finansiāli atbalsta Eiropas reģionālās attīstības fonds (ERAF). Vadošais projekta partneris ir Igaunijas Meža apsaimniekošanas centrs, bet tā partneri Latvijā ir valsts Meža dienests un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts. Projekta kopējās izmaksas ir 947 495 eiro, no kuriem 85 procentus sedz ERAF. Projekta mērķis ir sagatavot cilvēkus, kuri prastu saskatīt dabā vēl neapzinātus vēsturiski vērtīgus objektus un mācētu tos pareizi inventarizēt, lai pēc tam no savāktajiem materiāliem izveidotu apjomīgu datu bāzi.Kārķos jau daudz paveiktsZīmīgi, ka seminārs notika Kārķos. Šajā pagastā jau vairākus gadus entuziasma pilni cilvēki ir aktīvi apzinājuši un sakopuši kultūrvēsturiskas vietas, lai saglabātu tās nākamajai paaudzei un ar savu paraugu rādītu jauniešiem, ka šis darbs turpināms arī viņiem.Kārķu pagasta pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Pilskalne stāsta, ka pagasta teritorijā ir apzināti daudzi dižkoki, lieli laukakmeņi, kā arī seni akmens krāvumi. “Mēs darbojamies pēc principa, ka vēsturiski noderīga ir arī nesenā pagātne. Esam nofotografējuši visas pagasta mājas, lai mūsdienu ainava saglabātos nākotnei. Apmēram pirms četriem gadiem Ilze Pētersone ar vietējās skolas audzēkņiem nofotografēja padomju laiku objektus – fermas un citas būves. Kopā ar to laiku fotogrāfijām iznāca interesants vizuāls salīdzinājums – kas tur bija agrāk un kādas šīs būves izskatās tagad. Savukārt kopā ar dabas pētnieku Gunti Eniņu esam apzinājuši dižkokus, bet Jānis Klētnieks mums palīdzēja noteikt senus akmens krāvumus,” stāsta S. Pilskalne. Interesentu netrūka arī seminārā. Tautas nama kamīnzāle bija pilna cilvēkiem. Atbraukuši bija arī no apkārtējiem pagastiem. S. Ikauniece stāstīja, ka šim darbam jābūt sirdslietai. Cilvēkam, kas inventarizēs neapzinātās vērtības dabā, jāmīl savs novads. Savukārt apkārtējā vidē neatklātā vēl daudz. To apliecina arī igauņu pieredze, kuri kultūrvērtību apzināšanu dabā sāka jau 2000. gadā. Septembrī un oktobrī mācību kursos nākamie inventarizācijas veicēji iemācīsies saskatīt dabā šīs vērtības, kā arī rīkoties ar GPS ierīci un citiem instrumentiem, lai inventarizāciju veiktu atbilstoši visām vēsturnieku un pieminekļu aizsardzības speciālistu prasībām.Vērtība arī ceļa norādeS. Ikauniece stāsta, ka par kultūrvēsturisku vērtību dabā var būt ne tikai dižkoki un laukakmeņi. Tās var būt arī senas ceļa norādes, pirms desmitiem un simtiem gadu būvēti veci ceļi, senkapi, linu mērcēšanas dīķi, simtgadīgi mazi tiltiņi, senas sveķu ņemšanas vietas, arī pamesti šķūnīši mežā, par kuriem ir nostāsti, ka tur dzīvojuši nacionālie partizāni, un citas lietas. Pat mežā ieaudzis un aizmirsts ābeļdārzs var būt šāda vērtība. “Vēsturiski vērtīgs ir viss, kas ar mums noticis,” apliecina S. Ikauniece. Viņa piebilst, ka var rasties jautājums, kādēļ šādu darbu koordinēt uzņēmies Meža dienests, kas drīzāk būtu jādara vēsturniekiem un dabas un pieminekļu aizsardzības speciālistiem. “Mēs nedomājam dublēt šo speciālistu darbu. Katram ir sava joma. Mēs gribam tikai iemācīt cilvēkus prast saskatīt šādus senus objektus un tos piefiksēt. Tas nav pētniecības darbs. Ir taču bieži tā, ka cilvēki staigā, uzduras kaut kam interesantam dabā, bet bez iepriekšējas informācijas par tādām lietām viņi tam nepievērš uzmanību. Tādēļ būs šīs mācības, kuru noslēgumā notiks arī kursantu zināšanu pārbaude. Tāda ir vajadzīga, jo mēs nevarēsim katra uzrādīto objektu pārbaudīt, vai tam tiešām ir kāda vērtība. Mums nāksies paļauties uz sniegto informāciju, tādēļ jābūt pārliecībai, ka inventarizācijas sniegtie dati ir pareizi. Esam tikušies arī ar vēsturniekiem, kuri mūs ir konsultējuši, kā pareizi šādus objektus inventarizēt,” stāsta S. Ikauniece.Atgriežoties no semināra, arī es vērīgāk ielūkojos apkārtnē. Iebraucot Ērģemē, jau ar citādu attieksmi pievērsu uzmanību baznīcas drupām un ap kapiem uzceltajam senajam, laika gaitā apsūnojušam akmens mūrim. Vēl tālāk slejas Ērģemes pilsdrupas. Un tas ir tikai vienā pagastā, bet cik daudz vērtību glabā Latvija! Tā tiešām varētu būt bagātība. Un ne tikai kā kultūrvēsturiska vērtība. Šāda datu bāze varētu sekmēt arī tūrisma attīstību.
“Par kultūrvērtību uzskatāms pat mežā ieaudzis ābeļdārzs.”
