Bērnībā ar kaimiņu bērniem pie daudzdzīvokļu mājas sienas stutējām teltis un spēlējām dakterus, kāpelējām pa kokiem, netālu esošajos krūmos cēlām štābus, lecām gumijas un zīmējām klasītes. Viena no tā laika populārākajām spēlēm bija tripāteri. Siltajā laikā pagalmā līdz vēlam vakaram bijām vairāk nekā desmit bērnu, vecākiem mūs bija grūti sasaukt pa mājām, jo dzīve šķita tik aizraujoša.
Tāda tā bija arī laukos pie vecmāmiņas, uz kurieni vasarās mūs sūtīja ar autobusu. Šoferīšiem vienmēr bija pateikts, kurā ceļa galā mūs ar māsu izlaist. Lielu prieku laukos sagādāja govju dzīšana ganos, zaļbarības pļaušana, siena gubu celšana, olu perēkļu meklēšana, braukāšanās traktorā ar vectētiņu un brīvības sajūta, ko radīja skraidīšana basām kājām pa smaržojošu pļavu. Tā bija tik pilnīga dzīve, kurā netrūka nekā. Ne man, ne maniem vienaudžiem deviņdesmitajos gados pat sapņos nerādījās, ka ir tādi mobilie telefoni un ka reiz mums katram tāds būs. Mūsdienu, jo īpaši pilsētās dzīvojošajiem, bērniem ekskluzīvi un eksotiski šķiet redzēt īstu govi, pabūt kūtī un dzert tikko izslauktu pienu, kura virspusi klāj siltas putas. Turpretī pavisam ikdienišķi un pašsaprotami ir mobilie telefoni. Un tie vairs nav vienkārši tikai telefoni – to plašās iespējas nereti cilvēkus atrauj no īstās dzīves tur ārā. Mēs ceļamies, ielūkojoties mobilajā, ejam gulēt, tos noliekot blakus spilvenam, mēs vairs neizbaudām kultūras un izklaides pasākumus, neiemūžinot tos savos telefonos un neietvītojot, arī kafejnīcas apmeklējums daļai nenorit bez mobilo nelietošanas. Mēs tagad zinām, ko jūs esat ēduši, dzēruši un kur to darījuši. Kādā pētījumā atklājies, ka daļa jauniešu vairāk laika pavada ar telefonu nekā naktīs guļot. Mūsdienu tehnoloģijas ir domātas, lai cilvēku dzīvi padarītu ērtāku, pakalpojumus pieejamākus un ātrāk sasniedzamus. Protams, mobilajam telefonam ir daudz labu īpašību, tas acumirklī ļauj radīt klātbūtnes efektu ar cilvēku zemeslodes otrā malā, ar to varam uzņemt fotogrāfiju pirmie no karstā punkta, ko vēlāk pārpublicēs pasaules lielākie mediji, vairs nav jāmaldās, braucot pa svešām vietām, jo no punkta a uz punktu b mums palīdzēs nokļūt navigācija. Saraksts ar pozitīvo un negatīvo var būt garš, tomēr aizdomāties mudina viens, ja reiz tam visam ir jāatvieglo mūsu ikdiena, kāpēc aizvien biežāk dzirdam sakām otru – pagaidi, man tagad nav laika. “Ziemeļlatvija” uzrunāja vairāku paaudžu cilvēkus, lai noskaidroto viņu mobilo lietošanas paradumus un pavaicātu, vai spēj iedomāties savu dzīvi bez tehnoloģijām.
Mobilo numurus grāmatiņā nevar atrast
Aija Meldere, Smiltenes pensionāru apvienības vadītājaMobilo telefonu faktiski izmantoju gandrīz desmit gadus, bērni man to uzdāvināja 65. jubilejā. Tolaik strādāju “8CBR” par sagādnieci, mantzini un vēlāk – saimniecības pārzini. Darbā ļoti noderēja mobilais telefons. Visus šos gadus to izmantoju ikdienā, lai piezvanītu vai nosūtītu īsziņas. Dažreiz ar telefonu uzņemu arī fotogrāfijas. Tagad par mobilajiem esmu diezgan sašutusi. Daudzi no stacionārajiem telefoniem atsakās, jo pāriet uz mobilo, bet kā lai viņus sazvana, kad vajag? Agrāk bija ļoti labi, jo visi numuri ar adresēm bija telefonu grāmatā. Mobilos jau tur neviens neraksta. Slikti! Tā man ir problēma sazvanoties ar saviem pensionāriem. Lietoju priekšapmaksas karti un, zvanot uz iestādēm, es taču nelūgšu, lai vispirms pasaka, kādu pieslēgumu izmanto. Vēl jau ir tas, ka daudziem pensionāriem trūkst zināšanu, saskaroties ar tehnikas uzplaukumu, dažs tikai piezvanīt prot, bet uzrakstīt ne. Sarežģīti ir orientēties arī mobilo operatoru daudzajos piedāvājumos gan par kartēm, gan pieslēgumiem. Es varēju mēnesī norunāt 350 minūtes, taču netieku cauri ar tām. Pagājušajā mēnesī norunātas 850 minūtes, jo, organizējot pasākumus vai kopīgus braucienus pensionāriem, daudz bija jāzvana. Man vēl tagad patīk parastais telefons, vienīgi, ja tas nebūtu saslēgts kopā ar internetu. Agrāk bija bezdrāšu telefoni, ja mājās pazuda elektrība, vismaz piezvanīt varēja. Tagad, ja pēkšņi nedarbojas televizors, pazūd arī internets un telefons, labi, ka mobilais ir, protams, ja nav izlādējies. Par laimi, šādu elektrības pārrāvumu mums pēdējo gadu laikā nav bijis un tomēr – esam tik moderni un tajā pašā laikā vienā mirklī varam palikt pilnīgi bez sakariem. Es un mani bērni uzauga bez mobilajiem. Tajā laikā viss bija citādāk, droši varēju bērnus palaist uz skolu un sagaidīt mājās, kaut arī mašīnu toreiz bija diezgan daudz. Nebija no tik daudz kā jābaidās, kā tas ir tagad. Tāpēc uzskatu, ka šajā tehnikas laikmetā sakari ir svarīgi, bet vai katram pirmklasniekam ir vajadzīgs mobilais? It kā nabagi esam, bet tajā pašā laikā ļoti bagāti, jo reti kurš bērns uz skolu iet kājām.
Mīnuss – sākam kļūt atkarīgi
Karīna Pujiņa, mācās 9. klasē Smiltenes Centra vidusskolāMobilo telefonu lietoju jau apmēram no septiņu astoņu gadu vecuma, pārsvarā to izmantoju visam – gan bildēm, gan internetam, gan īsziņām un lai sazvanītos. Visbiežāk izmantoju Whats app, Viber, instagram, twitter un facebook. Kopš telefonā ir visas šīs iespējas, mazāk izmantoju datoru. Mobilajā ieskatos bieži, lai zinātu, cik ir pulkstenis, redzētu, vai nav pienākusi kāda ziņa vai zvans. Tam ir daudz plusu – ērtāka sazināšanās ar draugiem, ģimeni un ātra pieeja internetam. Lielākais mīnuss ir tas, ka mēs jau kļūstam atkarīgi no telefona. Es varētu iztikt bez mobilā vismaz kādu nedēļu, jo visa dzīve nesastāv vien no tehnoloģijām, ir jāizklaidējas un jādzīvo reālā dzīvē. Ja nebūtu telefona, es droši vien ar draugiem sazinātos pa pastu ar vēstulēm vai arī ietu ārā. Ja padomā, tad manā draugu lokā nav neviena, kurš nelietotu mobilo. Tie ir visiem!
Nav vairs robežu, kas ir solīdi un kas nav
Ilze Brakovska, riteņbraukšanas entuziaste, Smiltenes mākslas skolas skolotājaMobilā telefona loma manā dzīvē neieņem gandrīz neko. Tikai īsas un konstruktīvas sarunas ar darba kolēģiem un ģimeni par viszemāko rēķinu. Tāpēc, ka man ir aktīva ikdiena un daudz pienākumu gan ģimenē, gan mākslas skolā. Nav laika, lai vērtos telefonā un spēlētos. Manam mobilajam ir internets, bet neizmantoju to.Jāatzīst, ka šobrīd mācību procesā ļoti traucē mobilie un no šā gada esam pat ieviesuši stingrākus noteikumus. Līdz šim mēs kā pēcpusdienas skola bijām iecietīgāki un tolerantāki pret bērniem un ļāvām tiem spēlēties ar telefoniem, bet pēdējā laikā jūtam, cik ļoti to izmantošana ietekmē audzēkņu darba kvalitāti – līmenis darbiņiem ir krities. Mācību stundu laikā aizliedzām izmantot mobilās ierīces, izņemot gadījumus, kad vajag sazvanīt vecākus vai smelties kādu ideju internetā. Citādāk neatkarīgi no vecuma bērni praktiski visu laiku dzīvo telefonā. Dažreiz viņi pat ir nikni uz mani, kad pasaku: beidziet spēlēties, sākam strādāt. Šķiet, ka bērniem mūsdienās trūkst komunikācijas ar vecākiem un draugiem un aizsargreakcija ir draudziņš telefons. Esmu ievērojusi arī to, ka gados jaunākiem cilvēkiem neierastākās situācijās ir bail skatīties otram acīs. Mums agrāk nebija citu variantu, nācās komunicēt. Kur vien ej, pa ielu, veikalā, poliklīnikā, vienmēr būs vairāki cilvēki, kas vērsies telefonā. Ne velti ir tāds teiciens par Wi-fi ballītēm, kur satiekas cilvēki un sēž katrs savā telefonā, jo dzīvē īsti vairs nav par ko runāt. Starp citu, kad telefonos vēl nebija interneta un vairums to izmantoja sēžot mājās pie datora, situācija bija labāka. Tad neizjutām nekādas negatīvas sekas. Tiklīdz internets parādījās mobilajos, viss ir tūlīt un tepat. Kā skoliņā tiek pabeigts darbs, tā pirmais, ko dara, paņem telefonu, pat uz mājām vēl neriktējas. Lai kaut kā atradinātu bērnus no tā, mēs ļaujam mākslas skolā starpbrīžos bērniem tepat pa teritoriju paskriet. Ziemā tas viņiem ļoti patīk, jo ir maziņš kalniņš, pa kuru var šļūkt. Es domāju, ka tas viss lielā mērā ir atkarīgs no dzīvesveida un brīvā laika pavadīšanas iespējām. Es pilnībā saprotu, ka mūsdienu bērniem ir tik liela informācijas bagāža īstajā skolā, ka, spēlējot spēlītes, viņi atlaiž nervu. Diena skolā bijusi spraiga, skaļa un gribas starpbrīdī atpūsties un atslēgties no tā visa. Svarīgi, lai mobilais neņem virsroku. Diemžēl daudz kur sabiedrībā ir zudusi robeža par to, kas ir solīdi un kas nav.
