Operdziedātāja nav tikai profesija. Tas ir dzīvesveids. Tā intervijā “Ziemeļlatvijai” atzīst Latvijas Nacionālās operas soliste, soprāns Inga Šļubovska.Šomēnes operdziedātāja uzstājās savā dzimtajā pilsētā Strenčos, kur sniedza solokoncertu Strenču mūzikas skolas 25 gadu jubilejā. Šī skola ir kaldinājusi Ingas muzikālās karjeras pirmsākumus. Viņa ir Strenču mūzikas skolas absolvente, pabeigusi skolu 1993. gadā.No 2008. gada Inga Šļubovska ir Latvijas Nacionālās operas štata soliste. Adīna (Gaetāno Doniceti opera “Mīlas dzēriens”), Laureta (Džakomo Pučīni “Džanni Skikki”), Rozīna (Džoakīno Rosīni “Seviljas bārddzinis”), Mizete (Dž. Pučīni “Bohēma”) ir tikai dažas no lomām, kurās Inga apbur klausītājus ar savu skaisto balsi un tēlojumu.- Būt par operdziedātāju savā ziņā ir elitāri, jo tas nozīmē piederību augstajai skatuves mākslai. Turklāt dziedāt operā var tikai izredzētie, kuriem Dievs dāvājis skaistu, spēcīgu balsi. Kāds bija jūsu ceļš līdz Latvijas Nacionālās operas skatuvei?- Vecmāmiņa stāstīja, ka reiz es, vēl pavisam maza meitene, dziedājusi ārā uz Strenču baznīcas kāpnītēm. Tantīte, kura kopa baznīcu, to dzirdot, teikusi – “tev gan ir skanīga balss, tev būs jādzied operā”. Nu re, viņai bija taisnība! Manā ģimenē gan nav mūziķu, tāpēc nesaprotu, no kurienes manī ir šī vēlme kāpt uz skatuves, spēlēt un dziedāt. Jau bērnudārzā man patika dejot un dziedāt. Mūzika skanēja arī mājās un pie vecmāmiņas. Stundām ilgi klausījos uz plašu atskaņotāja dažādus ierakstus. Ar klasisko mūziku saskāros Strenču mūzikas skolā, kur mācījos klavieru klasē. Mamma bija tā, kura saklausīja, ka mana balss, dziedot korī, iet pāri citām. Gribēju mācīties dziedāšanu Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas koledžā, taču tajā laikā 15 gadus vecus pusaudžus vokālajā klasē neuzņēma. Iestājos kordiriģēšanas nodaļā. Palaimējās, ka mana dziedāšanas skolotāja Gaida Ungure pamanīja manu balss potenciālu un virzīja manu balsi un domāšanu akadēmiskās dziedāšanas virzienā. Viņa man atvēra jaunu, līdz šim nenojaustu pasauli un iedeva pašu galveno – mīlestību uz operu, muzicēšanas prieku un tik labi sagatavoja mani iestājeksāmeniem Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā, ka uzreiz iestājos pirmajā kursā vokālajā nodaļā. Skolotāja man arī iemācīja, ka ar talantu vien nepietiek. Ir jāiegulda ļoti liels darbs, lai gūtu panākumus klasiskajā dziedāšanā. Ir vajadzīgas ļoti lielas darba spējas, lai mūzikā ne tikai izsistos, bet arī būtu aktīvs, apritē esošs mākslinieks. – Strenču mūzikas skolas jubilejā jūs novēlējāt audzēkņiem uzdrošināties sapņot un piepildīt savus sapņus. Kā bija ar jums?- Mans sapnis bija dziedāt uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Jau studējot maģistrantūras pirmajā kursā 24 gadu vecumā dziedāju savu pirmo Miss Džeselas lomu Bendžamina Britena operā “Skrūves pagrieziens”. Tā bija sarežģīta loma muzikālā, ritmiskā un dziedāšanas jomā. Bija jādzied angļu valodā, taču līdz tam biju dziedājusi itāļu, vācu, franču valodās. Mūzikas akadēmijā akadēmisko dziedāšanu mācījos pie profesores Anitas Garančas, pie kuras joprojām apgūstu jaunas lomas un repertuāru. Vēl joprojām mācos un attīstu savas balss prasmes. Operdziedātājs to dara katru dienu visas savas karjeras garumā. Piemēram, meistarklasē Šveicē nedēļas garumā katru dienu strādāju ar skolotāju, koncertmeistaru un elpas terapeitu. Dziedātāja instruments nav tikai balss saites. Tas ir viss ķermenis, zināšanas un dvēsele. Lai to visu sabalansētu, ir neatlaidīgi un optimistiski jāstrādā. Tāpēc es saku, ka operdziedātājs nav profesija, bet dzīvesveids. Es vingroju, skrienu, taisu elpošanas vingrinājumus, rūpējos gan par savu ārieni, gan iekšējo pasauli – lasu grāmatas, klausos ierakstus, braucu klausīties un skatīties pasaules klases māksliniekus Vācijas operteātros. Mūsu teātra izrādes, salīdzinot ar Vācijā redzētajām, ir vēl ļoti klasiskas, vizuāli baudāmas. Līdz modernai režijai, par laimi, vēl ir ļoti tālu. Berlīnē “Komische oper” teātrī esmu piedzīvojusi, ka puse no klausītājiem izrādes laikā demonstratīvi iziet no zāles. Režisora uzdevums bija šokēt skatītāju. Ceru, ka pienāks laiks, kad teātrī atkal noteicēji būs diriģents un solisti.- Vai neesat domājusi kādreiz sekot Elīnas Garančas un citu Latvijas operdziedātāju piemēram un dziedāt uz ārzemju skatuvēm?- Mūsu operteātrī man ir skaistas lomas un piedāvājumi koncertēt lieliskos projektos un festivālos kopā ar Latvijas izcilākajiem koriem un orķestriem. Par darba trūkumu nevaru sūdzēties, tāpēc nedomāju par pārcelšanos. Jā, ārzemēs cilvēki ir laipnāki un smaidīgāki, dzīves apstākļi – labāki. Atgriežoties Latvijā, jūtu šo kontrastu. Eju pa ielu smaidīga un starojoša, bet uz mani skatās kā uz jocīgo. Taču to var mainīt, tikai ir jāsāk pašam ar sevi. Sakārto savu iekšējo un ārējo pasauli un apkārtni, uzsmaidi pretimnācējam, pasaki labu vārdu bērnam, tad viņš cienīs vecākus cilvēkus. Ja gribi būt mīlēts, mīli sevi un citus. Mūsu operā jūtos mīlēta gan no skatītāju, gan no vadības puses. Man ir savi fani, kuri, pirms pērk biļetes uz konkrētu izrādi, interesējas, kad es dziedāšu. Uz ārzemēm es drīzāk varētu braukt viesizrādēs vai apmaiņas projektos. Esmu bijusi viesizrādēs Maskavas Lielajā teātri ar Fraskitas lomu Bizē operā “Karmena”. Ungārijā dziedāju Pirmo dāmu Mocarta operā “Burvju flauta”. Ar koncertiem esmu viesojusies Dānijā, Vācijā un Monako. – Kuras lomas operā jūs uzskatāt par savām skaistākajām?- Katra loma, ko esmu nodziedājusi uz skatuves, man šķiet skaista un īpaša. Piemēram, tikko dziedāju Pučīni operas “Bohēma” pirmizrādē Mizetes lomu, un radās sajūta, ka šo lomu jau esmu dziedājusi iepriekšējā dzīvē. Tajā ir kaut kas ļoti tuvs un pazīstams manai sirdij. Mizete ir ļoti kolorīta, sievišķīga, koķeta, dzīvespriecīga, jauna, skaista franču sieviete, kuru dzīve nav lutinājusi. Viņa grib izrauties no pelēkās ikdienas un baudīt dzīves skaistos mirkļus, grib būt iekārojama un mīlēta, valkāt skaistus tērpus, iet uz restorāniem, baudīt dzīves skaistumu. Un tas viņai izdodas. Viņa ir reāliste un saprotot, ka ar savu dziedāšanu nevar nodrošināt sev iztiku, tāpēc brīžiem jāuzspēlē teātris turīgiem vīriem, lai tiktu pie sapņotā. Mizete prot tēlot izsmalcinātu dāmu un kļūt iekārojama, taču patiesībā viņa ir laba, sirsnīga un vienkārša savā būtībā. Viņas sirds mīļotais Mazeto ir mākslinieks, – ļoti greizsirdīgs. Taču Mizete vēlas pilnīgu brīvību, jo saprot, ka dzīvot ar mākslinieku viņa nabadzīgajā darbnīcā, kur dzīvo vēl citi studenti, nav iespējams. Man ļoti patīk šis iestudējums. Atbilstoši komponista Džakomo Pučīni iecerei tā darbība notiek Parīzē. Izrādes galvenie varoņi izdzīvo tieši tos notikumus un emocijas, kuras jau partitūrā ļoti meistarīgi un izteiksmīgi ir uzrakstījis pats komponists. Man ļoti patika darbs ar kolēģiem, iestudējuma radošo komandu, koncertmeistariem, režisoru Pēteri Krilovu, režisora asistenti Ievu Kepi, kas pati ir dziedājusi Mizetes lomu un dalījās ar savu pieredzi, lai es izprastu Mizetes būtību Ķeroties klāt jaunai lomai, pirmkārt, ir jāiepazīstas ar partitūru, jo mans instruments ir balss. Ar to parādu gan emocijas un jūtas, gan raksturu. Taču, kaut arī operdziedātāja profesijā primārais izteiksmes līdzeklis ir balss, taču arī bez skatuviskā šarma un aktiera dotumiem mūsdienās nevar daudz sasniegt. Katra jauna loma arī prasa savas balss krāsas un izteiksmes līdzekļus. Man tās koķetās, dzīvespriecīgās, saulainās lomas nāk ātrāk, dabiskāk, taču balansam noteikti vajag arī nopietnākas lomas. – Kāda šobrīd ir jūsu saikne ar Strenčiem? Cik bieži aizbraucat uz dzimto pusi?- Lepojos, ka esmu no tik skaistas mazpilsētas un joprojām esmu pierakstīta Strenčos. Visi nodokļi no maniem sapelnītajiem honorāriem aiziet uz dzimto pusi. Strenčos dzīvo mana mamma un visi tuvākie radi. Tikai te es jūtos kā mājās. Visbiežāk uz mājām braucu vasarā, kad operā ir atvaļinājuma laiks. Izbaudu mieru, klusumu un dabas skaņas. Priecājos, ja sanāk aiziet uz mežu vai pasēdēt pie ugunskura. Mammas dārzā, izravējot puķu dobīti, varu sakārtot savas domas un izjust ciešu saikni ar zemi.- Kāda ir jūsu ikdiena Rīgā? Kādas lietas jums sniedz radošu iedvesmu un labu noskaņojumu?- Tāpēc, ka esmu dziedātāja, aktīvi koncertēju un strādāju Latvijas Nacionālajā operā, mans dzīves ritms ir citādāks nekā daudziem citiem cilvēkiem. Nesen jau to stāstīju žurnālam “100 labi padomi” un tagad atkārtošos, jo nekas nav mainījies. Vakaros, brīvdienās un svētku dienās man ir darbs, bet pirmdienās, kad citi dodas uz darbu, man ir brīvdiena. Balsij jāskan spoži, svaigi un skanīgi. Uz skatuves jāizskatās lieliski. Tāpēc man ir svarīgi ne tikai kopt dvēseli, bet arī uzturēt sevi labā fiziskā formā un ievērot diennakts režīmu. Man svarīgi ir labi izgulēties, jo tad gan noskaņojums ir labs, gan balss ir labi atpūtusies. Rīta pusē dzeru koraļļu ūdeni un zaļo tēju. Kārtīgi pamodusies esmu pēc aukstas dušas. Pēc siltas dušas pēdējās pāris minūtēs griežu silto ūdeni nost un aplejos ar arvien aukstāku un aukstāku ūdeni. Tad dungoju ko uzmundrinošu, elpoju dziļi un jūtu prieku. Rīta rosmes vietā izmasēju visu ķermeni ar kādu ķermeņa eļļu. Šobrīd lietoju naktssveces, kokosa, avokado eļļas vai kādu spa eļļu maisījumu. Šogad sastapu brīnišķīgu masieri un pēc divu stundu garās visa ķermeņa taizemiešu masāžas jūtos fiziski un garīgi atbrīvota un atjaunota. Man patīk burvīgā atmosfēra masāžas telpā – relaksējoša mūzika, aroma sveces, dažādu eļļu aromāti. Masāža ir kā mana instrumenta – ķermeņa – palutināšana, apkopšana, sagatavošana mēģinājumiem, koncertiem vai izrādēm. Uz sporta klubu eju vakaros. Labprāt darbojos viena, nevis grupā ar treneri. Tā man ir atpūta, kad neviens nesaka, ko darīt. Pēc sportošanas izkarsējos saunā. Tas ļoti labi noņem dienas stresu, tad miegs ir ciešs un spēkus atjaunojošs.- Un kā ar operdziedātājas ēdienkarti? Kādi produkti jums sniedz enerģiju?- Pēc vakara mēģinājumiem manas vēlās vakariņas ir rieksti, žāvēti augļi, šokolāde, it īpaši ar mandelēm, un zāļu tēja. Ļoti garšo kazas siers. Es nolēmu pamēģināt ēst pēc savas asins grupas tos produktus, kas man ir ieteicami vai neitrāli. Tas darbojas. Jūtos labāk, nejūtu pēc ēšanas nogurumu, bet enerģijas pieplūdumu. Ir samazinājies nevajadzīgs uztraukums. Kopš mazāk lietoju savai asinsgrupai nevēlamos produktus un izvairos lietot uzturā miltu produktus, esmu lieliskā formā un jūtos brīnišķīgi. Kad sanāk skriet no viena mēģinājuma uz otru un ēst arī īsti negribas, tad mans vislabākais enerģijas avots ir šokolāde. Kafiju es nedzeru, taču mani uzlādē uz mēles kūstošs šokolādes gabaliņš. “Ritter SPORT” šokolādes papīrīšu dzīvespriecīgās krāsas šajā gada periodā palīdz sagaidīt pavasari.
Balss, kurai ir putna vieglums
Strencēniete Inga Šļubovska jau piekto gadu ir Latvijas Nacionālās operas štata soliste. Viņas dzidrais soprāns ir salīdzināts ar balsi, kurai piemīt putna vieglums.I. Šļubovska ir saņēmusi maģistra grādu Latvijas Mūzikas akadēmijā profesores Anitas Garančas klasē. Operdziedātāja ir vairāku starptautisko vokālistu konkursu laureāte un fināliste.Par spilgtāko debiju viņa nominēta gan “Spēlmaņu naktij”, gan “Lielajai Mūzikas balvai”. Saņēmusi operas tenora Paula Saksa atzinības balvu un “Latvijas Gāzes” Gada balvu kā labākā operas soliste 2009. gadā.I. Šļubovska ir sadarbojusies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri, ar Helsinku (Somija) un Pērnavas (Igaunija) filharmonijas mūziķiem, profesionālo pūtēju orķestri “Rīga”, Latvijas Radio kori, Valsts akadēmisko kori “Latvija”, Rīgas Doma zēnu kori un Latvijā un ārzemēs slaveniem diriģentiem, piemēram, Māri Sirmo un Sigvardu Kļavu.Operdziedātāja ir piedalījusies dažādos garīgās mūzikas un opermūzikas festivālos Lietuvā, Igaunijā un Latvijā, tai skaitā Siguldas opermūzikas svētkos.Viņa labprāt dzied ērģeļmūzikas un kamermūzikas koncertos. Sagatavojusi divas solokoncerta programmas. Soprāna I. Šļubovskas otrais solokoncerts šomēnes notika Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē 10. martā. Biļetes uz to bija izpārdotas.Koncertā dziedātāja muzicēja kopā ar savu domubiedri – pianisti Agnesi Egliņu. Programmā skanēja Džoakīno Rosīni, Vinčenco Bellīni, Gaetāno Doniceti, Jāņa Mediņa, Pētera Vaska, Pētera Plakida un Bruno Skultes mūzika.
VIEDOKLIS
Arturs Maskats, komponists, Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais direktors: – Inga Šļubovska ir viena no vadošajām savas paaudzes solistēm mūsu operteātrī. Ir lomas, kurās viņa pat ir vadošā, piemēram, Adīna operā “Mīlas dzēriens”, Rozīna “Seviljas bārddzinī” un Mizete “Bohēmā”. Inga ir ļoti progresējusi pēdējās sezonās. Publika viņu mīl. Panākumu pamatā ir gan dziedātājas mērķtiecība, gan tas, ka viņa ir ārkārtīgi talantīga aktrise. Liela nozīme ir solistes darbam kopā ar profesori Anitu Garanču. Inga arī mācās pie citiem profesoriem meistarklasēs ārzemēs. Piemēram, šomēnes viņa gandrīz nedēļu mācījās Amsterdamā pie profesores Margrētas Honigas, slīpējot savu vokālo tehniku.
Dzied dzimtajai skolai
Operdziedātāja Inga Šļubovska šomēnes ieradās savā dzimtajā pilsētā Strenčos, lai dziedātu mūzikas skolas 25 gadu jubilejā. Skolas absolvente uzdāvināja strencēniešiem savu solokoncertu, kurā uzstājās kopā ar jauno pianisti, Cīrihes (Šveice) Mūzikas augstskolas studenti Agnesi Egliņu.Piemērs tagadējiem skolēniemStrencēnieši savu novadnieci operdziedātāju uzņēma sirsnīgi, dāvinot pateicībā par skaisto koncertu vētrainus aplausus un ziedus. “Inga Šļubovska ir viena no izcilākajām mūsu skolas absolventēm un mūs neaizmirst joprojām. Viņa ir dziedājusi jau trijos mūsu skolas jubilejas koncertos,” teic Strenču mūzikas skolas direktore Ralda Ziemule. Visas atsauksmes par operdziedātājas solokoncertu, ko vēlāk uzklausījusi mūzikas skolas direktore, bijušas ļoti labas. Koncerts aizrāvis arī cilvēkus, kuri kamermūziku klausījās pirmo reizi.“Visus šos gadus esam sekojuši līdzi Ingas izaugsmei un attīstībai,” stāsta R. Ziemule. “Viņa ir pierādījums tam, ko cilvēks var sasniegt ar mērķtiecīgu darbu. Lēmumu mācīties mūziku Inga pieņēma mūzikas skolas pēdējās klasēs. Priecājos, ka tā notika. Bieži vien pusaudža vecumā gribēšana mācīties mūzikas skolā pārtrūkst, kam seko izstāšanās no skolas, vēl nenovērtējot, ko dod mūzika. Inga ir piemērs, kad cilvēks novērtē savas dzīves vēlamo ceļu.” Arī pati bijusi skolotājaTagad I. Šļubovska “Ziemeļlatvijai” atzīst, ka mācoties mūzikas skolā, bijuši brīži, kad nācies sevi pārvarēt. “Paldies, ka skolotāji mani atbalstīja un arī mamma pierunāja pabeigt iesākto,” saka operdziedātāja “Apvienojot daudzas savas aizraušanās ar mācībām mūzikas skolā, iemācījos, ka ar neatlaidību un izturību daudz ko var panākt. Tagad man tas noder, jo radošiem cilvēkiem jāstrādā arī tad, kad nav iedvesmas. Paldies manam klavierskolotājam Tālivaldim Dubavam un Inesei Kuplais (tagad Eihei), kuri palīdzēja man sagatavoties iestājeksāmeniem Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas koledžā. Pēc tam iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un, studējot maģistrantūras pirmajā kursā, jau nodziedāju savu pirmo lomu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.”I. Šļubovska arī pati četrus gadus ir strādājusi par vokālo pedagogu Rīgas Doma kora skolā un atzīst, ka skolotāja profesija, kaut arī ir skaista, tomēr paņem daudz spēka un enerģijas.
VIEDOKLIS
Ingas Šļubovskas mamma Vera Šļubovska: – Ingai jau mazai patika dziedāt. Viņa dziedāja pie mājas kopā ar meitenēm, vēlāk – ansamblī. Es meitu un dēlu jau bērnībā mudināju iet un mācīties visu, kas vien ir iespējams, jo vēlāk dzīvē noderēs. Abi pabeidza mūzikas skolu, gāja dažādos pulciņos. Inga arī sportoja, orientējās. Viņiem nebija brīvā laika, lai darītu palaidnības. Agrāk jau bija vieglāk, jo tad pulciņi bija bez maksas. Mūzikas skolā meitu mudināju mācīties pašai sevis dēļ, lai saprastu mūziku un varētu to klausīties. Neviens nedomāja, ka viņa aizies tik tālu. Ingai veicās viss, ko viņa iesāka. Pēc horoskopa meita ir Lauva, Zirga gadā dzimusi. Esmu bijusi uz visām pirmizrādēm operā, kurās dzied meita. No sākuma bija liels uztraukums, bet tagad Inga ir tik stabila un pārliecināta, ka varu operu noskatīties mierīgi.Priecājos par saviem bērniem, arī dēlu Edvīnu. Viņš spēlē ģitāru ansamblī, saksofonu – orķestrī, bet vairāk ir aizrāvies ar makšķerēšanu un piedalās pasaules čempionātos karpu makšķerēšanā. Pērn kopā ar komandas biedru Latvijai izcīnīja trešo vietu.
