Ojāru Ozoliņu varam uzskatīt par mūsu novadnieku, jo skolas gadus viņš pavadījis Valkā, un arī novadpētnieka darbā viņa interešu lokā ietilpa Ziemeļlatvijas novadi. Spītējot vairākām nopietnām slimībām, Ojārs tomēr nodzīvoja ievērojami garu un produktīvu mūžu, tiesa, klusībā iecerētos deviņdesmit nesasniedza, arī pēdējo no savām grāmatām nepaguva novest līdz galam.
Mūsu sadarbība sākās astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad Ojārs ar dzīvesbiedri atnāca strādāt Jaunklidzī. Bibliotēkā atradis grāmatu “Kā sudvītols mēnesnīcā”, Ojārs mani uzmeklēja un piedāvāja izmantošanai savu senu pierakstu par Ķēniņa stopu. Man šis stāsts par Gailīšu māju piederību Tālivalža laiku muitas kontrolpunktam ieinteresēja, tāpēc kopā ar saviem komentāriem iesniedzu to rajona avīzei. Tēma ļoti iepatikās toreizējai redaktora vietniecei Ilgai Sudrabai, materiāls tika nodrukāts, un tad sekoja jauni Ozoliņa pierakstu sūtījumi, kas tapuši galvenokārt kara laikā, kad vasaras Ojārs pavadīja ganu gaitās gan Gailīšos pie Gotlībiem, gan Tropiņos pie Pumpuriem. Liekas, tā bijusi tēva izvēle – sūtīt dēlu kalpībā pie cilvēkiem, kas savās dzimtās svēti glabāja senā dzīvesveida tradīcijas.Lasītājiem iepatikās mūsu publikāciju sērija “Senās Tālavas teikas un nostāsti”, jo pēc ilgajiem okupantu aizliegumu gadiem jebkura informācija par Senlatvijas vēsturi likās kā svaiga gaisa malks. Kad materiāli sakrājās prāvā kaudzē, vajadzēja domāt par grāmatu, un, kaut ne bez pretestības no “pareizi” domājošajiem, tapa “Ceļš uz Bitarīnu”. Kāda recenzente šo darbu nosauca par pirmo latvietībai veltīto grāmatu. Svarīgi pieminēt, ka grāmatas iznākšana sakrita ar Dziesmoto revolūciju.Ir jāpaskaidro, kāpēc Ojārs Ozoliņš izvēlējās sadarbību ar mani. Vispirms tāpēc, ka viņu pašu tolaik neviens nedrukāja, bet mēģinājumi ieinteresēt Imantu Ziedoni un Jāni Mauliņu beidzās neveiksmīgi.Man jāatzīst, ka pirmais mūsu kopdarbs bija it kā taustīšanās miglā – lai komentētu autentiskos pierakstus, man bija pa visādām pažobelēm jāmeklē pirmskara zinātniskās publikācijas latviešu mitoloģijā, jo trimdā veiktie pētījumi Latvijā vispār nebija pieejami. Tāpēc no zinātniskā korektuma viedokļa daudz labāk izdevās grāmata “Akmenim dziļas saknes”.Vēlāk mūsu tieša sadarbība mazinājās, jo Ojāram radās iespēja pašam sacerēt un izdot savas grāmatas, tostarp no tēva saklausīto tēmu par “Krīvu lāstu”. Ojārs vispār alka pēc atzīšanas, gribēja, lai viņu uzskata par vēsturnieku.Bija arī citi centieni, piemēram, Ojārs iesaistījās Aizsargu organizācijas atjaunošanā, kas ne visai patika pie varas esošajiem.Starp Ojāra nopelniem jāpieskaita daudzu senču svētkalnu apzināšana, kur pats sākums iezīmējās ar Bitarkalna popularizēšanu. Pēc pirmo publikāciju parādīšanās par svētkalnu Vijciemā sākās ekskursantu nemitīgie braucieni. Tā kā man nācās būt par gidu, tad Ojārs laikam izjuta greizsirdību. Lai nebūtu tā, ka es it kā atņemu viņam pirmatklājēja godu, Ojārs intensīvi sāka meklēt jaunu vietu, kur būtu varējusi atrasties Beverīnas pils.Nedomāju, ka šobrīd ir īstais brīdis, lai atklātu vienu noslēpumu. Tam ir saistība ar informācijas iegūšanas veidu par seniem notikumiem. Šī iemesla dēļ Ozoliņa pētījumos zinātnieki atrod aplamības, piemēram, vietvārdu nozīmes skaidrojumos. Mani aicinājumi sekot akadēmiskiem pētījumiem tika noraidīti.Jāpiemin arī Ojāra Ozoliņa ciltsrakstu noslēpumi, paša autora ciltskoku esmu nodevis muzejam. Tēvs bija cēlies no Vidzemes zemgaļiem, no senas krīvu dzimtas. Tēvs samērā izglītots, brīvvalsts laikā sadarbojās ar armijas pretizlūkošanas dienestu, darbojies saistībā ar bērnības draugu Konrādu Jokumu, dzejnieku, kuru Latvija atstāja Krievijā par informatoru. Savukārt mātes raduraksti saistīti ar Štālmaņu dzimtu, kam sākums Tālivalža dēla Rameķa dzimtā. Gan viena, gan otra senču līnija dziļi ietekmējusi Ojāra likteni, tostarp padomju vergu nometnē pavadīti gadi Kazahstānā, turpat, kur mita admirālis Spāde, arī Valkā pazīstamais ārsts Janovs. Starp citu, tolaik Ojārs bija savācis ieslodzīto latviešu dzejoļus, apkopojis tos un slepeni atvedis uz Latviju.Atliek konstatēt, ka no dzīves aizgājusi pretrunīga, bet būtībā unikāla personība, kuras mūža veikums prasa dziļu akadēmisku izvērtējumu. Tas būtu vajadzīgs īpaši tagad, kad patērētāju kulta garīgā noplicinājuma apstākļos latviešu sabiedrība nepiedodami maz interesējas par savām etniskajām saknēm.
