Šajā lauku sētā jūtama neizsakāma mīlestība un cieņa pret dabu, pret katru augu, pret vidi, kurā dzīvojam. Tik cildinošus vārdus Launkalnes pagasta viensētas “Oglītes” saimniekiem velta Smiltenes novada domes ainavu arhitekte Baiba Cīrule, un “Ziemeļlatvija” šim vērtējumam pilnībā piekrīt. Ne velti pašvaldības rīkotajā konkursā “Smiltenes novada sakoptākais īpašums 2015” tieši “Oglītes” uzvarēja nominācijā “Sakoptākā viensēta pagasta teritorijā”.
Sētā vieta atrodas visamŠajā lauku sētā ir apčubināts un safrizēts ikviens kociņš, ikviena puķe daudzajās dobēs. Neviens stāds netiek izmests kā nevajadzīgs. Visam atrodas vieta. Pat nogrieztās vīnstīgas “Oglīšu” saimniece Ilze Lauciņa satinusi kamolā, izveidojot dekoratīvas bumbas lapenei, bet viņas dzīvesbiedrs Edgars no apzāģētajiem ceriņkrūmiem uzmeistarojis margas dīķa laipai. No cilvēku pamestām vecajām lauku mājām Ilze glābj tur ieaudzētās puķes – žēlojot izrok un pārstāda “Oglītēs”, lai puķes neiznīktu un turpinātu vasarās ziedēt cilvēku priekam.Ilze ir “Oglīšu” dzinējspēks un “zelta rokas”, kas prot arī vīru darbus, pat puķu dobei laukakmeņu sienu uzmūrēt. “Oglīšu” saimnieku meitu dzīve no dzimtās Launkalnes savulaik aizvedusi uz Priekuļiem, taču vecāku māja Launkalnē viņu jau agri pavasarī sauc atpakaļ ik brīvu dienu, un pirmie darbi lauku sētā ik gadu jau skaidri zināmi. No upes tiek izvilkti straumes sanestie koki un dēļi un aiznesti uz kalnu Jāņu ugunskuram. Dārzā tiek kaļķotas ābeles.Vasaras lielāko daļu Ilze katru gadu pavada “Oglītēs”. Pēc profesijas viņa ir pirmsskolas skolotāja, taču nesen mainījusi darbu un tagad strādā Priekuļu sporta un aktīvās atpūtas kompleksā “Rifs”. Abu šo darbu priekšrocība ir brīvāks laiks vasarā, ko veltīt dārzam. Abām ar mammu ļoti patīk puķes, kas latviešu sētās audzētas gadu gadiem – flokši, dālijas, lilijas, kāršu rozes, kliņģerītes, lefkojas, lauvmutītes un citas. Stādus no sēklām “Oglīšu” saimnieces izaudzē pašas. Intas rūpe ir par sakņu dārzu, un arī tur vagās brīvajā zemē viņa iestāda pa puķei, – lai skaistāk.Ilzi dārza darbi pavada kopš bērnības, redzot, kā strādāja mamma Inta un tētis Kārlis, kurš savām rokām atjaunojis “Oglīšu” dzīvojamo māju. Tā ir veca, uzcelta 1937. gadā, un toreiz ēkas vienā galā bija smēde, bet otrā dzīvoja kalējs.“Kad vajag kaut ko izdarīt, man vienmēr nāk prātā tētis. Attinu filmu atpakaļ, kā viņš darīja, jo daudz kas palicis atmiņā. Un es nebaidos, es daru. Manī ir dzinulis, ka ir jāvar, ir jāizdara,” Ilze uzsver. Un tādos brīžos viņa ņem rokās izkapti un pati pļauj zāli upmalas pļavās un grāvjos, kur viņas brālis Andis ar pļaujamo traktoru netiek klāt, vai arī ar dārznieka šķērēm un “fuksīti” izkopj ceļam piegulošo mežmalu.
Izjūt laimes garšuLai glīti sakoptu “Oglīšu” gana lielo teritoriju, ar dienu nepietiek, secina Ilze. Vasarā viņa bieži tiek gulēt ap pusvieniem naktī. Brālis, redzot māsas darba sparu, uzdāvinājis viņai ap galvu apliekamu lukturīti, lai var strādāt arī tumsā.“Kaut esmu piekususi, ir jauka sajūta, gandarījums un prieks par padarīto. Par katru dienu dzīvē jāpriecājas, cik tā ir skaista, un jāpateicas par to,” viņa uzsver. Un, kad “Oglīšu” dārzā vakaros smaržo matiolas, virs meža lec mēness, dārzā deg lampas, bet dīķī – bumbas, laime saimniekiem tālu nav jāmeklē, tā ir blakus.“Liels paldies Launkalnes pagasta pārvaldes vadītājam Mārim Lazdiņam par “Oglīšu” izvirzīšanu uz konkursu. Pati es nepieteiktos nekad,” piebilst Ilze. Viņa arī uzsver, ka lielu paldies ir pelnījusi mamma Inta par padomu, par visas viensētas aptekalēšanu un puķu laistīšanu, kad Ilze ir Priekuļos. “Paldies arī brālim Andim par palīdzēšanu zāles pļaušanā un malkas skaldīšanu, dzīvesbiedram Edgaram par viņa darinātajiem koka soliņiem, laipu pie dīķa, divstāvīgo suņa būdu, piena steķi, sētiņu un dažādām idejām un, protams, mazajam Eduardam par čaklo palīdzēšanu visās jomās, it sevišķi kastaņu un ozolzīļu stādīšanā, no kuriem jau ir izauguši mazi kastanīši un ozoli. Un arī sunītim Rimim par priecīgo sagaidīšanu,” smaida Ilze. Plāksnīte ar uzrakstu “Sakoptākā viensēta Smiltenes novadā 2015” tiks pielikta pie “Oglīšu” mājas sienas un saimniekiem būs atgādinājums par sasniegto latiņas augstumu, ko nedrīkst nolaist uz leju, bet gan tikai celt uz augšu. Vairāk foto no “Oglītēm” – www.ziemellatvija.lv.
