Nupat Intas Laganovskas lauku mājās “Pērkoni” Valkas pagastā viesojās polis Andrejs Belžinskis, kurš ar četriem suņiem piedalījās starptautiskā suņu izstādē Valmierā.
Nupat Intas Laganovskas lauku mājās “Pērkoni” Valkas pagastā viesojās polis Andrejs Belžinskis, kurš ar četriem suņiem piedalījās starptautiskā suņu izstādē Valmierā. Viņš bija ieradies ar trijiem ņūfaundlendiešiem un vienu vansiru.
A. Belžinskis ir pensionēts jūras kara flotes virsnieks, bet tagad — brīvprātīgais glābējs jūrmalā Polijas ziemeļos. “Mani suņi nav tikai kopti izstāžu eksponāti, vajadzības gadījumā viņi izglābs slīkstošu cilvēku. Ņūfaundlendieši ir tipiski glābējsuņi uz ūdens. Tie šīs sugas suņi, kas glābj cilvēkus kalnos, ir cita ģeneoloģiskā atzara,” skaidro suņu saimnieks.
Ņūfaundlendiešu īpašā vilna un āda ļauj viņiem piedalīties glābšanas darbos visu cauru gadu, pat tad, ja ūdens temperatūra ir tuva tā sasalšanai.
Polijas suņi — Latvijas čempioni
Pēc pārcelšanās uz dzīvi pie jūras ģimene ilgi pētījusi un meklējusi tādu suni, kurš ir piemērots jūrai. Tāds izrādījās ņūfaundlendietis. “Tolaik vēl nezināju par vansiru, kas arī ir glābējsuns uz ūdens. Tas ir ļoti retas sugas suns. Iegādājos to viens no pirmajiem Polijā. Latvijā pašlaik ir pieci vai seši vansiri, no kuriem tikai viens ir pieaudzis, bet pārējie — kucēni,” stāsta suņu mīļotājs. Vansiriem ir citāda āda. Tās struktūra ļauj sunim peldēt no aprīļa līdz novembrim. A. Belžinskis ir Starptautiskās kinoloģiskās federācijas biedrs. Tajā ietilpst suņu audzētāji no visas pasaules, lai satiktos ne tikai kopējās aizraušanās dēļ. Viņi nodarbojas ar suņu selekciju, tos krustojot, lai izveidotu ne tikai nevainojamus eksterjerus, bet arī lai dzīvnieki prastu glābēja darbu ūdenī. Intas Laganovskas ņūfaundlendietei tikko piedzimušo septiņu kucēnu tēvs ir teicams glābējs un pieder A. Belžinskim.
Jautāts par panākumiem izstādē Valmierā, Andrejs stāsta, ka nedaudz vairāk kā gadu vecais ņūfaundlendietis Gremlins kļuva par Latvijas jauno čempionu. Tiesa, savā klasē viņš bija vienīgais. Parasti eksperti nepiešķir augstos titulus, ja skatē ir tikai viens dalībnieks, bet šis mazulis bija tik pārliecinošs, ka saņēma visu pelnīto. Čempionu klasē uzvarēja septiņus gadus vecais Andreja suns Boss, kurš sacensībās piedalās pēdējo gadu.
Suns peld kā varde
Dabā ir tā iekārtots, ka ņūfaundlendiešu tēviņi ir ievērojami lielāki un spēcīgāki par mātītēm, jo viņu galvenais uzdevums ir radīt pēcnācējus.
Tajā vietā, kur dzīvo Andrejs, jūra ir diezgan viltīga — tur veidojas īpaši ūdens virpuļi, kas nezinātājam var būt grūti pārvarami. Pagājušajā gadā vansirs kopā ar vienu citu suni jūrā izglāba kādu peldētāju, kura svars bija apmēram centners. “Mani suņi ir ļoti omulīgi, acīm patīkami, turklāt drosmīgi un savu darbu zinoši,” priecājas saimnieks.
Ņūfaundlendiešu dzimtene ir tādā pašā vārdā nosaukta province Kanādā. Tur šie suņi palīdzēja zvejniekiem izmest jūrā tīklus, izglābt no laivas izkritušos un veikt citus darbus.
Suņu speciālisti ņūfaundlendiešus sauc saīsināti — ņufi. Ūdens patiešām ir viņu stihija. Šie suņi peld pavisam citādāk nekā citu šķirņu pārstāvji. Ja parastais suns apmēram 80 procentus enerģijas izlieto, lai galvu noturētu virs ūdens, tad ņufiem ir pilnīgi otrādi — galvas noturēšanai viņi patērē tikai 20 procentus, bet viss pārējais enerģijas daudzums tiek izlietots peldēšanai. Viņu kājas nekustas pamīšus kā citiem suņiem, bet atgādina vardes peldējumu. Šīs sugas suņiem ļoti nozīmīga ir aste, jo tā kalpo kā stūre ūdenī. Suņa ausis ir cieši piespiestas pie galvas, tādējādi neļaujot ieplūst ūdenim.
Šie suņi jau kopš dzimšanas ģenētiski zina savu sūtību, gluži tāpat kā medību suņi. Ja medniekam ir jādzen meža dzīvnieks, tad ņufam ir jāglābj nelaimē nokļuvis cilvēks. Vispirms suns patstāvīgi panāk tādu cilvēka stāvokli, lai viņa galva būtu virs ūdens, bet pēc tam saņem aiz rokas un velk uz krastu. Ņufs nekad nevilks cilvēku krastā, saņemot aiz kājas vai kakla. Pat trīs mēnešus vecs ņufs zina, ka cilvēku drīkst vilkt krastā tikai aiz rokas. Tas ir ģenētisks iestatījums.
Izstādēs rod priekšstatu par notiekošo pasaulē
Andrejs, dzīvojot “Pērkonos”, ir diezgan pamatīgi iepazinis Latvijas vēsturi un ar māju saimnieci daudz runājis par iespējamo valsts nākotni. Mājās visi priecājas par septiņiem mazajiem ņufiņiem, no kuriem trīs ir brūni. Tas acīmredzot ir mantojums no vectēva. Nedēļu vecie mazuļi vēl īsti neredz, bet jau jūtama viņu enerģija, kas vēlāk izpaudīsies ūdenī.
“Atstatums starp mums ir apmēram tūkstoš kilometru. Tas nebūt nav daudz. Interesanti, ka poļi daudz zina par notiekošo Krievijā, bet saviem tuvākajiem kaimiņiem pievērš mazāku uzmanību. Kinologam ir tā priekšrocība, ka viņš var draudzēties ar visiem kolēģiem jebkurā pasaules valstī. Valmierā bija ļoti vērienīga izstāde. Kad braucu uz šejieni, domāju, ka redzēšu nelielu reģionālu izstādi, kā tas parasti notiek Lietuvā, bet Vidzemes centrā bija sapulcējušies gandrīz 500 suņu saimnieki. Patiesībā tur bija divas izstādes — viena ņufiem un vansiriem, bet otra — visām pārējām sugām. Vērtēšanā piedalījās daudzu valstu eksperti, gluži tāpat, kā tas notiek Rietumeiropas valstīs,” apmierināts suņu audzētājs no Polijas. Viņš uzskata, ka daudzi eksperti izstādēm piedod īpašu toni, jo kinologiem rodas priekšstats par suņu audzēšanas tendencēm pasaulē.
Suns spēj nopeldēt 20 kilometru
Diemžēl rietumvalstīs ir daudz kinologu, kuri vēlas panākt izcilus sugas vizuālos rādītājus, bet aizmirst un nevēlas rūpēties par ņufu sūtību — būt cilvēka palīgiem ūdenī. Tieši tāpēc lielās starptautiskās izstādēs nereti apbalvo suņus, kas ir aizmirsuši savu dzīves galveno uzdevumu. Jautāts par grūtībām šīs sugas suņu kopšanā, Andrejs atbild, ka vislielākie maldi ir tie, ka lielam sunim nepieciešams liels dzīvoklis un plaša teritorija. Protams, liela personīgā māja dzīvi dara ērtāku, bet ņufs labi jutīsies arī mazā dzīvoklī, tomēr ar vienu nosacījumu — viņš ir ģimenes pilntiesīgs loceklis, kuram jāatvēl laiks kā bērnam, tāpat kā vīrs rūpējas par sievu un otrādi. Ņufiem nav nepieciešami intensīvi fiziskie treniņi kā citu sugu suņiem. Viņiem pietiek ar pusstundas pastaigu dienā un garāku pastaigu vai peldēšanu pāris reižu mēnesī.
Sunim tiek piešķirtas četras dažādas spēju pakāpes. Otrajā pakāpē sunim vienā reizē ir jānopeld septiņarpus kilometru, bet, lai apstiprinātu ceturto pakāpi, ņufam jānopeld 20 kilometru. Kurš cits suns vienā paņēmienā nopeldēs tik lielu attālumu? Tiesa, sunim tiek uzvilkta īpaša veste, kas peldēšanu nedaudz atvieglo, jo garā spalva tiek iespiesta zem šīs vestes. Tai katrā pusē ir piestiprināts īpašs rokturis, aiz kura var turēties cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība.
No ņufam izķemmētās vilnas tiek adītas zeķes un uzmavas roku vai kāju locītavām. Šie adījumi ir antialerģiski un locītavās noņem sāpes. Ja kaķis cilvēkam noņem negatīvo enerģiju, tad visi kinologi zina, ka suns izstaro pozitīvo enerģiju. Tieši tāpēc pasaulē plaši pazīstama ir dogoterapija. “Mēs ar sievu un suņiem apmeklējam īpašas dziednīcas, kurās mīt bērni un jaunieši ar Dauna sindromu. Tur ārstējās kāds jauns vīrietis, kuram atkārtojās autoagresijas lēkmes. Neviens nevarēja paredzēt, kad šīs lēkmes sāksies. Divas reizes biju liecinieks, ka mūsu ņufs apmēram piecas minūtes pirms lēkmes sākšanās no šā pacienta atgāja un sāka rūkt, tādējādi brīdinot pārējos. Neviens to nevar izskaidrot,” stāsta kinologs. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēki daudz vairāk ir izpētījuši tuvākās planētas nekā četrkājaino draugu dzīvi un ģenētiku. Polijā policija ņufus izmanto noslīkušu cilvēku meklēšanai. Ja ezerā trīs četru metru dziļumā noslīkušo atrod bez grūtībām, tad upēs ar strauju tecējumu tam vajadzētu būt sarežģītāk. Tomēr tā nav — arī tekošā ūdenī ņufs aizstāj trīs vai četrus glābējus un atrod slīkoni. Neviens nespēj izskaidrot, ar kādām maņām tas tiek panākts. Polijā kāds suns ir iemanījies norādīt vietu zem ledus, kur atrodas noslīkušais.
Visas nelaimes rodas no suņa nepazīšanas
Jautāts, cik tāds milzu suns apēd, Andrejs smej, ka, neraugoties uz lielumu, ņufs apēd pavisam maz — divas tases (kopā apmēram 400 gramu) barības no rīta un tikpat daudz vakarā. Šie suņi esot diezgan slinki, tāpēc netērē daudz enerģijas. Tomēr, kad suns strādā ūdenī, viņam jāēd krietni vairāk. Pirmajā dzīves gadā ņufi prasa daudz rūpju. Pirmajās dienas pēc dzimšanas ar viņiem ir tikpat daudz rūpju kā ar jaundzimušu bērnu. Pirmajā mēnesī kucēniem jālieto pārtikas bagātinātāji un minerālvielas. Ņufu augšanas ātrums ir neticami straujš. Vēlams, lai kucēni atrastos šo sugu zinoša veterinārārsta uzraudzībā.
Andrejs saka, ka jebkurš kinologs, kurš mīl kādu suņu sugu, par to var stāstīt dienām. Polis jautāts, cik bieži viņš piedalās izstādēs, attrauc, ka esot pilnīgi traks, jo apmeklējot aptuveni četras izstādes mēnesī. Polijā glābšanas dienests ir strauji attīstījies. Ja agrāk glābēja uzdevums bija vispirms izvilkt slīcēju krastā un pēc tam viņam sniegt palīdzību, tad tagad nostādnes ir tādas, ka pirmā palīdzība jācenšas sniegt jau ūdenī, tādējādi samazinot glābšanas laiku un palielinot iespēju nelaimīgajam izdzīvot. Kinologs smej un cer, ka drīz arī Latvijas pludmalēs redzēsim ņufus.
Šie suņi ir leģendām un gandrīz neticamiem notikumiem apvīti. Piemēram, franču imperators Napoleons neprata peldēt. Pēc sakāves viņu izmitināja uz kādas salas. Sakautais imperators mēģināja bēgt laivā. Viņš iekrita ūdenī, bet angļu gubernatora ņūfaundlendietis slīkstošo izglāba.
Polijā, tāpat kā Latvijā, diskusijas sabiedrībā izraisa rotveileri un citi agresīvie suņi. “Visbiežāk suņu agresivitāti izraisa cilvēki, viņu zināšanu trūkums par konkrēto sugu. Protams, ir izņēmumi — slimi un sabojāti suņi —, bet normāls dzīvnieks vienmēr iepriekš paziņos, kas viņam nepatīk, brīdinās, lai cilvēks netuvojas,” stāsta A. Belžinskis. Viņš izmanto visas iespējas, lai sabiedrību pēc iespējas vairāk iepazīstinātu ar suņu pasauli, lai visiem parādītu, ko nozīmē cilvēka labākais draugs. Piemēram, ne visi suņi samierinās, ja cilvēks viņiem cenšas noglaudīt galvas virspusi. Tas ir nepareizi. Suns to saprot tā, ka šis cilvēks vēlas būt augstāks par viņu. Lai arī ir neērtāk, tomēr nezināmam sunim jācenšas noglaudīt pakakli. Suns to sapratīs kā draudzīgu žestu.
