Šajās dienās saņēmu veterinārārstes Ingrīdas Vilnes telefonzvanu, kura izstāstīja diezgan šaušalīgu notikumu. Par to viņu informējusi kāda pazīstama valcēniešu ģimene, kura dzīvo klusā pilsētas privātmāju rajonā netālu no novadpētniecības muzeja. Dienā, kad mājās bijuši tikai bērni, netālu no tās apstājusies automašīna ar Igaunijas valsts numura zīmi. Diemžēl notikuma aculiecinieki to nav iegaumējuši. No braucamā izkāpuši cilvēki un priecīgi izlecis neliela auguma mīlīgs suņuks. Bērni iedomājušies, ka suņuks grib nokārtot savas dabiskās vajadzības vai arī veldzēt slāpes, bet te pēkšņi pieaugušie ielekuši mašīnā un pametuši nelaimīgo suņuku. Viņš, ilgi un izmisīgi riedams, skrējis mašīnai nopakaļus cerībā, ka cilvēki attapsies, ko dara, un paņems līdzi savu ģimenes lolojumu. Bērniem nācies noskatīties šajā necilvēcīgajā ainā. Saprotot, ka mašīna neapstāsies, suns atgriezies vietā, kur tika pamests, bezpalīdzīgi nogūlies zemē un ilgi skatījies virzienā, kur aizbraucis saimnieka auto. Pēkšņi uznākusi stipra lietusgāze un bērni suņukam devuši pajumti. Pieaugušie, atgriežoties mājās un noklausoties bērnu stāstījumu, nav varējuši suņuku izdzīt no mājām. Suns gulējis un raudājis kā cilvēks, acīmredzot saprazdams, ka savējie viņu ir pametuši likteņa varā. Sunītim palaimējās, jo viņam mājas turpmāk būs pie cilvēkiem, kuri nespēj vēl vairāk ievainot dzīvnieka sirdi. Šis stāsts ir ar laimīgām beigām, bet nevaru beigt nobrīnīties, cik cilvēki var būt bezatbildīgi un nežēlīgi, lai tā varētu izrīkoties ar bezpalīdzīgu radījumu. Vēl vairāk – ar savu draugu.
“Suns pēc savējo nodevības raudājis kā bērns – lielām asarām.”
