Šonedēļ daudzviet Latvijā notiek Karjeras nedēļa, tostarp arī Smiltenē. Bērni iepazīst mūsdienu darba tirgu, tā prasības un daudzveidīgo piedāvājumu. Tā nu ir sanācis, ka mūsu ģimenē katrs esam izvēlējušies pilnīgi atšķirīgas profesijas. Gribas domāt, ka gan vecāki, gan māsa darām to, kas mums patiešām no sirds patīk.
Jāatzīst, ka žurnālistika un fotožurnālistika nebūt nebija mans bērnības sapnis, pat vidusskolā manas domas bija pavisam kur citur. Bērnībā sapņoju kļūt par apkopēju (patiesībā cēls mērķis), bet pēdējā vidusskolas gadā biju pārliecināta, ka studēšu uzņēmējdarbību. Trīs augstskolās iesniedzu dokumentus uzņēmējdarbībā, bet tad pamanīju, ka Latvijas Universitātē var atzīmēt trīs studiju programmas, kurās vēlies studēt. Vilinoši izklausījās Komunikāciju zinātne, bet, kas tā tāda, īsti nesapratu. Taču tieši to arī atķeksēju pieteikuma lapā. Iespējams, kaut kas zemapziņā nospēlēja, jo tieši tā arī bija mana izvēle.
Neviens jau nav teicis, ka būs viegli, bet es mīlu to, ko daru, un tā ir liela veiksme. Manā dzīvē viss ir noticis tā, kā tam bijis jānotiek. Kā es vienmēr saku – sakrita zvaigznes. Pa kalniem un lejām, un otrādi, ar asarām acīs un vilšanos, līdz patiesam priekam un gandarījumam.
Man kaut kā šķiet, ka dzīve ir pārāk īsa, lai darītu to, kas nesagādā patiesu prieku un gandarījumu. Ne visi var būt ietekmīgi uzņēmēji, baņķieri, politiķi, izcili ārsti, pasaules slaveni rakstnieki, labi skolotāji… Galvenais – būt savā īstajā vietā. Tad arī būs daudz laimīgāku cilvēku. Neesat aizdomājušies, ka, iespējams, sētnieks, kas darot savu darbu, katru rītu redz uzlecam sauli, sirds dziļumos ir laimīgāks kā ierēdnis, kas nokrāvies ar papīru kaudzēm siltā kabinetā?
Manā paziņu lokā ir cilvēki, kuri strādā tādu darbu, kas viņiem riebjas jau gadiem, bet tik un tā turpina to darīt. Laiks paskrien pārāk ātri, lai mēs to izniekotu.
