Smiltenes piepilsētas mežos ir kāda skaista vieta, kur atpūtnieki sastopami jebkurā gadalaikā, pat ziemā – Niedrāja ezers un tā apkārtne. Tāpēc pieļauju, ka nez vai ir daudz tādu smilteniešu, kuri savām acīm nebūtu redzējuši šo piepilsētas mežu ieskauto ezeru ar visām tā “odziņām” – laipām un soliņiem, bērnu rotaļu namiņu, tiltiņiem un labajiem pievadceļiem par prieku velosipēdistiem, nūjotājiem un gājējiem.
Šie Niedrāja un tā apkārtnes labumi un vēl citas atpūtas un rekreācijas vietas Smiltenes apkārtnē (pie Klievezera un Spiciera ezera), ir akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes reģiona plānošanas darba rezultāts. Taču šā uzņēmuma komandā ir kāds cilvēks – Silvas meža iecirkņa vadītājs Normunds Vīksna, kurš pelnījis īpašu paldies par to, ka Smiltenes piepilsētas valsts meži šodien ir tādi, kādi tie ir, par prieku smilteniešiem un Smiltenes novada viesiem.
Ne velti tieši Normunds Vīksna valsts svētku dienā, 18. novembrī, saņems Smiltenes novada pašvaldības augstāko apbalvojumu “Smiltenes novada Goda cilvēks 2016”. Šo balvu novada dome pasniedz tikai par sevišķiem nopelniem Smiltenes novada labā – izcilu, ilgstošu, priekšzīmīgu un panākumiem bagātu darbu. Jau rakstījām, ka N. Vīksnu šim apbalvojumam izvirzīja Smiltenes novada iedzīvotāju grupa: sportisti, darba kolēģi un citi.
“Jūtos pagodināts, jo ir novērtēts mans darbs. Smiltenes apkārtnes meži ir sakārtoti gan infrastruktūras, gan atpūtas iespēju ziņā, un iedzīvotāji to novērtē,” “Ziemeļlatvijai” nākamajā dienā pēc deputātu lēmuma atzina Normunds.
Liktenis parādījās
skolasbiedru izskatā
Viņš ir diplomēts meža inženieris ar vairāk nekā 20 gadu ilgu darba stāžu. Vēlāk garākā sarunā atklājās, ka profesijas izvēli un līdz ar to visu Normunda dzīvi noteikusi nejaušība divu Smiltenes vidusskolas paralēlklases puišu – Gata Kursīša un Uģa Čavara – izskatā.
Tieši viņi gribēja studēt Jelgavā, toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, tagad universitātē, par meža inženieriem. Savukārt Normundu vidusskolas pēdējā klasē interesēja radiotehnika un studijas Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē), jo skolā padevās matemātika un fizika. Tomēr abiem paralēlklases biedriem izdevās viņu pārvilināt savā pulciņā, un tā nu visi trijatā aizbrauca kārtot iestājeksāmenus Jelgavā. Pirmajā reizē Normundam iestāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA) neizdevās. Iegāza ne tik labi nokārtotie iestājeksāmeni. Grupā uzņēma 25 studentus, bet Normunds palika tūlīt aiz svītras. Tikmēr viņa domās mežs jau bija izkonkurējis radio būšanu, un LLA Mežsaimniecības fakultātē jaunietis iestājās pēc dienesta armijā.
Pēc augstskolas absolvēšanas Normunda pirmā darba pieredze bija Valsts meža dienestā kā mežziņa vietniekam un mežzinim. Akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži” viņš nokļuva jau šā uzņēmuma dibināšanas gadā (1999. g.), izturot konkursu un sākot strādāt par Sikšņu meža iecirkņa vadītāju tagadējā Apes novada Gaujienas un Virešu pašvaldību teritorijās un nedaudz – arī tagadējā Smiltenes novadā.
No 2008. gada Normunds ir Silvas meža iecirkņa vadītājs Silvas iecirknī. Viņa pārziņā ir aptuveni 18 tūkstoši hektāru meža, kas atrodas četru novadu (Smiltenes, Gulbenes, Strenču un Beverīnas) teritorijās.
Kad pretī nāk tikai meža zvēri
Normunda darba pienākumi ir rūpes par jauno mežu – izcirtumu atjaunošanu, jaunaudžu stādīšanu un kopšanu, līdz jaunaudzes izaug par ražojošu mežu. Iecirkņa vadītājs pats jaunaudzes nestāda un nekopj, taču plāno šo procesu un veido iecirkņa budžetu ar katru gadu izpildāmajiem darbiem.
Normunda darba diena paiet galvenokārt mežā. Lai kāds būtu gadalaiks, viņš pēc iepriekš sastādīta plāna kājām apseko savā Silvas iecirknī esošās teritorijas, piemēram, novērtē izcirtumus un izlemj, vai tos atjaunot mākslīgi – sagatavot augsni un stādīt mežu, vai atstāt dabiskai atjaunošanai
Orientēties mežā palīdz kartes ar kvartālstigu un ceļu tīklu un mežaudzēm. Savu darbu Normunds veic vienatnē un nomaļākos apvidos vienīgās sastaptās dzīvās būtnes ir meža zvēri. Ja viņiem nejauši sanāk pietuvoties nepamanītam un pretvējā nesaostam, tad var novērot teju “National Geographic” cienīgas ainas. Piemēram, reiz Normunds vairākas minūtes skatījies, kā mežacūkas vannojas jeb vārtās dubļos, jo tas bijis aizraujošs skats. Taču, sastopot mežacūkas, cilvēkam ir jāpiesargās, jo, uztverot viņu kā draudu, mežacūka enerģiski aizstāvas, it sevišķi sivēnmāte ar mazuļiem. Aizsargājot savus bērnus, viņa var uzbrukt.
Reiz Normunds mežā pārbaudījis izcirtumā iestādītas jaunaudzes kopšanas kvalitāti un pēkšķi izdzirdējis, ka izcirtuma malā kāds rūc. Paskatījies un ieraudzījis lielu sivēnmāti. Te pēkšņi acu priekšā sācis kaut kas ņirbēt – pie mātes skrējuši mazi svītraini sivēntiņi, kuri turpat izcirtumā “ganījušies”. “Labi, ka sivēni neizrādīja bailes un neiekviecās. Ej nu sazini, ko tad sivēnmāte darītu,” noskurinās Normunds. Taču reāli apdraudošu situāciju viņam radījis kāds cits meža zvērs – jauns briedis auru jeb pārošanās laikā, kurš, pamanot Normundu, izskatījies ļoti neapmierināts par svešas personas parādīšanos. Tuvumā nav bijis neviena piemērota koka, kurā uzrāpties, un Normunds jau meklējis kādu koka gabalu, ar ko atvairīt uzbrukumu, taču viss beidzies labi.
Neatstās sūnās pat sīkāko drazu
Mežs ir Normunda darba vieta, taču, pildot savus darba pienākumus, viņš tāpat garāmejot pamana gan ogu un sēņu vietas, gan skaistas ainavas.
Silvas meža iecirknī par skaistākajiem mežiem Normunds atzīst Niedrāja un Pārkaļņu apvidu Launkalnes pagastā reljefa un ezeru dēļ un Sarkanos kalnus (ledāja malas veidojumu) un mežu pie “Linājiem” Gulbenes novada Lejasciema pagastā.
Arī Normundam ir prieks par to meža infrastruktūru, kāda iedzīvotājiem ir pieejama Niedrāja ezera apkārtnē. Kad 2008. gadā viņš līdz ar Silvas iecirkni “pūrā” saņēma arī Niedrāja, Spiciera un Klieva ezerus, tur jau bijuši ierīkoti daži atpūtas elementi, un, katru gadu, kaut ko uzlabojot un pieliekot klāt, šās atpūtas un rekreācijas vietas tiek bagātinātas. Kā to izdarīt, plāno Normunds, balstoties uz iepriekšējo pieredzi un saskaņojot idejas ar kolēģiem AS “Latvijas valsts meži”. Piemēram, savulaik pie atpūtas vietas Niedrāja ezera ziemeļu galā bērni rotaļājoties veidojuši kompozīcijas no sūnām, akmeņiem un čiekuriem. Lai viņiem būtu vēl vairāk ko darīt, radusies doma no koka konstrukcijām uzcelt šajā vietā rotaļu namiņu, kur kāpelēt, šūpoties un citādi aktīvi darboties. Šī būve patīk gan maziem, gan lielākiem atpūtniekiem. Un kā ar ogām un sēnēm? “Ogotāju un sēņotāju taku mežos ir ļoti daudz, es tās ievēroju un atceros. Piemēram, Niedrāja pusē ogotāji un sēņotāji ir no agra rīta līdz tumsiņai un konkurence tur ir liela, taču man darba dēļ sanāk nokļūt arī nekurienē (ļoti nomaļos mežos – redakcijas piezīme) un tur sēņotāji parādās varbūt reizi pusgadā,” smaida Normunds. Ejot atpakaļ no objekta uz automašīnu, sēņu laikā viņš sēnēm garām nepaiet, vismaz savām iecienītajām saulsardzenēm noteikti ne, un nogriež vakariņu vai nākamās dienas pusdienu tiesu.
Mežā Normunds lasa ne tikai sēnes. Viņš paceļ ikvienu nelegāli izmesti sadzīves atkritumu, ko vien var ielikt savas automašīnas kravas nodalījumā. Ja ieraudzīs meža ceļa malā kaut vienu tukšu pudeli, apturēs automašīnu, izkāps un pacels.
VIEDOKĻI
Arnis Čams, akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes reģiona mežkopības vadītājs:
– Normunds ļoti daudz izdarījis Smiltenes apkārtnes sakopšanā gan pie Niedrāja ezera, gan Klievezera, gan visās pārējās atpūtas un rekreācijas vietās. Tās principā ir izveidotas no viņa idejām, un Normunds tajās pavadījis ļoti daudz laika, gan plānojot darbus, gan sakopjot teritoriju, turklāt arī savā brīvajā laikā, piemēram, gādājot malku, lasot atkritumus. Normundam kā kolēģim vienmēr var uzticēt pienākumus. Zinu, ka viņš tos izdarīs pēc labākās sirdsapziņas un iekļausies termiņā. Normundam arī par visu ir savs viedoklis, ko viņš nebaidās izteikt, ja domā, ka kaut ko var izdarīt citādāk.
Aldis Lapiņš, orientēšanās kluba “Azimuts” vadītājs:
– Normunds ļoti rūpējas par mūsu skaistās Smiltenes apkārtnes mežu un ezeru labiekārtošanu un apsaimniekošanu. Esmu personīgi redzējis, kā viņš strādā, lai mums visiem tur būtu skaisti un labi. Mēs, orientieristi, dodamies uz savām sacensībām pie Niedrāja ezera vai Spiciera, un tur viss iekārtots ideāli, lai mums būtu kur apmesties un pēc skriešanas noskalot sviedrus.
Jānis Brakovskis, MTB trašu veidotājs, sporta entuziasts:
– Daudzus gadus Smiltenes piepilsētas mežos veidojot kalnu riteņbraukšanas trases, esmu redzējis Normunda attieksmi pret darbu un dabu, kā viņš to visu uztver un strādā ne tikai darba laikā, bet arī ārpus tā un organizē talkas. Cepuri nost viņa priekšā!
