Pirms runāt par galveno tēmu, nedaudz gribas paironizēt par pašmāju politisko gaisotni.
Pirms runāt par galveno tēmu, nedaudz gribas paironizēt par pašmāju politisko gaisotni.
Ir sākusies parakstu vākšana par referenduma nepieciešamību, un, lai arī kampaņa pārsteidz ar savu absurdumu, daudzi nemaz necenšas izmantot skolā mācīto loģiku, lai atbildētu uz jautājumu, par ko tad īsti ir runa. Jo domājamais referendums nemaz nav paredzēts, lai paustu emocijas pret valdību, bet tikai, lai noskaidrotu tautas attieksmi pret likumu, kas jau atcelts.
Nāk prātā kāda līdzība. Pēckara gados jauni puiši mērniecības praksē strādāja kaut kur Pietālavas robežu tuvumā. Viens no uzdevumiem bijis repera iemūrēšana kādas mūra kūts paksī, bet māju īpašnieks tam nav piekritis. Gana večukam skaidrojuši, ka tā ir tikai mērniecības atzīme, kas vajadzīga zemes plāna gatavošanai, saimnieks nav bijis pierunājams. Kad skaidrošana turpinājusies jau trešo stundu, večuks beidzot izdvesis: “Bet vai pēc tam man ievilks elektrību?” Puiši to apsolījuši, un viss nokārtojies.
Kļūdās tie kolēģi, kas apgalvo, ka pēc jauna prezidenta ievēlēšanas valdība atkal no jauna virzīs agrākos likuma grozījumus valsts drošības jautājumos. Vajadzēja labāk ieklausīties SAB direktora Jāņa Kažociņa vārdos, kurš norādīja uz NATO partneru izdarīto spiedienu. Būtībā Kalvīša valdības virzītie likumprojekti gandrīz burts burtā atbilda tiem likumiem, kādi ir spēkā, teiksim, Vācijā, bet Latvijas situācijā neapmierinātību pauda kādas NATO valsts vēstniecība. Jo ne ASV, ne citas NATO valstis nevēlas pieļaut, lai kopīgajiem noslēpumiem piekļūtu tie Saeimas deputāti, kuri katru pārdienu mēdz iegriezties Krievijas vēstniecībā.
Bailes no oranžās revolūcijas
Pašreizējā Kremļa administrācija vairāk par visu pasaulē baidās no Gruzijas un Ukrainas tipa oranžajām revolūcijām. Putina komandā ir pat īpašs cilvēks – Surkovs, kurš strādā, lai valstī iedibinātu vadāmo jeb suverēno demokrātiju. Šajā nolūkā tiek atbīdītas malā visas tradicionālās partijas, to vietā veidojot mākslīgas valsts ierēdņu pseidopartijas. Pašlaik monopolvara valsts domes apakšpalātā pieder frakcijai “Vienotā Krievija”. Lai izskatītos demokrātiskāk, nesen tika radīta šķietami kreisāk orientētā pseidopartija “Taisnīgā Krievija” ar Federālās padomes (augšpalātas) priekšsēdi Mironovu priekšgalā. Viltīga krievu mužika izskata politiķis Mironovs tāpat apgalvo, ka viņa “partija” atbalsta prezidentu Putinu, vienīgi ekonomikā grib atgriezties pie sociālisma principiem, ar to cerot atņemt balsis komunistiem. Tikmēr komunistu līderis Zjuganovs izmisumā atgādina, ka PSRS laiku sociālisms bija īsti krieviska parādība, kamēr viņa Kremļa oponenti cenšas kopēt Rietumus. Saistībā ar to komentētājs Pozners Zjuganovam atgādināja, ka sociālisma idejas Krievijā ienākušas tieši no Rietumeiropas.
Labēja tipa partijas vai nu netiek reģistrētas, vai ar dažādiem iemesliem pirms vēlēšanām tiek “noņemtas no trases”.
Jaunums ir tas, ka “Vienotā Krievija” solās nodrošināt karjeras iespējas tikai savas partijas biedriem. Bezpartijiskiem ierēdņiem nav ko cerēt uz paaugstinājumu darbā. Bet Krievijā jau kopš cara laikiem činavnieku kasta ir visvarena un korumpēta.
Ārpuspartiju darbība
Krievijā liela uzmanība tiek veltīta Kremlim uzticamu jauniešu organizēšanai, īpaši izceļas “Naši” aktivitātes. Miliču un omoniešu apsargāti pa pilsētu ielām manifestē skaļu šovinistu tūkstoši, kamēr organizācijas “Cita Krievija” vai “Tie, kas nepiekrīt” tiek visādi ierobežoti. Kad nesen Ņižņijnovgorodā manifestāciju bija pieteikuši daži simti Kremļa pretinieku, pilsētā kārtību uzturēt tika sapulcināti ap 20 tūkstošiem kārtības sargātāju, ieskaitot omoniešus. Līdzīgas ainas pieredzētas Maskavā un Sanktpēterburgā.
Ne pats Putins, ne viņa administrācijas ierēdņi pat domās nespēj pieņemt, ka ir cilvēki, kuri vadās pēc ideāliem. Tā saucamā kriminālā psiholoģija atzīst sava grupējuma mantkārīgās intereses, šim “bratvas” modelim pielīdzinot visus citus politiskos grupējumus. Ja kaut kāda opozīcija iziet ielās, tad, Kremļa izpratnē, tā ir materiālā ieinteresētība, ieskaitot ārvalstu bagātīgu finansējumu. Arī “Naši” vai Dugina vadītie “eirāzieši” tiek bagātīgi finansēti, samaksājot ne tikai par piedalīšanos ielu gājienos un par rekvizītiem, bet finansējot arī jauniešu vasaras treniņu nometnes, kur Kremlim uzticami spēkoņi tiek apmācīti, kā ielaužami galvaskausi “oranžajiem”.
Kur Kremlim tāda nauda? Putins iedibinājis kārtību, ka lielie uzņēmumi “labprātīgi” izraksta čekus par daudziem miljoniem. Ja kāds to nedara, to piemeklē Hodorkovska liktenis. Kad Centrālās bankas augsts ierēdnis sāk interesēties par nelikumīgiem naudas pārskaitījumiem, nepaklausīgo piemeklē lode pakausī.
Rezultātā radīta varas vertikāle, kur prezidents kontrolē gan gubernatorus, gan valdību un parlamentu, gan lielos monopoluzņēmumus. Tikmēr tautas masām viss “pie vienas kājas” – ka tik vodka un vobla. Savukārt gudrākie prāti jau labi iekārtojušies ASV zinātniskajos institūtos un augstskolās, kamēr slaveno Maskavas universitāti kvalitatīvi pārspēj gan Pekinas, gan Šanhajas universitātes.
Tālākā kursa meklējumi
Maskavas varasvīrus aizvien uztrauc notikumi Ukrainā. Lai kādas būtu šīs slāvu zemes politiskās pretrunas, tā tomēr ir īstas demokrātijas zeme, kur ikviens bez bažām drīkst runāt un rakstīt itin visu. Mūsu avīžnieki aplam premjeru Janukoviču pieskaita “prokrieviskajiem” politiķiem, jo Janukovičs, kļūdams par valdības vadītāju, uzsvērti iestājas par savas “baķkivščinas” interesēm. Janukovičs pārstāv rūpnieciskos reģionus – Donbasu, Harkovu, Dņepropetrovsku, Zaporožji, bet lielie uzņēmumi ieinteresēti Eiropas tirgos.
Konflikts starp prezidentu Juščenko un Augstāko Radu (parlamentu) radās tāpēc, ka parlamentāriešu vairākums centās ierobežot prezidenta pilnvaras, kādas noteiktas konstitūcijā. Kaislības uzkurināja arī Jūlija Timošenko. Varam cerēt, ka pakāpeniski konflikts tiks nokārtots, piekāpjoties abām pusēm. Maskava gan vēlētos citu risinājumu, bet ne jau viss kārtojas tik vienkārši.
Tikmēr pašā Krievijā nav notikusi galīgā izšķiršanās. Putins jūtas gana turīgs cilvēks, lai pēc pilnvaru beigām varētu nozust aiz robežām. Cerības vadīt starptautisko gāzes konsorciju sāk zust, jo Vācija sakās pārdomājusi par lielas pazemes krātuves būvi. Tāpēc teorētiski tiek pieļauta arī Dobeles gāzes krātuves izbūve, protams, tikai tad, ja šis objekts kļūst par Krievijas īpašumu. Cita versija, ka Putins vēlētos kļūt par Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidentu, bet šīs iespējas arī nav lielas. Tikmēr citiem Kremļa administrācijas pārstāvjiem nebūtu nekādu problēmu pēc varas maiņas nozust “tālēs zilajās”, jo Šveices bankās un ofšoros jau gaida tur noguldītie miljardi.
Uztraucas Maskavas galva Lužkovs, kurš publiski rosina jautājumu par Putina trešo pilnvaru termiņu. Vēl dedzīgāks konstitūcijas grozītājs ir Mironovs, bet šim cilvēkam citi uztraukumu iemesli.
Galīgā izšķiršanās Maskavā var ilgt līdz septembrim.
