Gadās brīži, ka pat daudzskaitlīgas tautas aizņemtas ar kāda viena notikuma apspriešanu. Tā Krievijai šāda iespēja šausmināties par saviem tikumiem radās, kad nāca gaismā apjomīgās zādzības no Ermitāžas un citu muzeju fondiem.
Gadās brīži, ka pat daudzskaitlīgas tautas aizņemtas ar kāda viena notikuma apspriešanu. Tā Krievijai šāda iespēja šausmināties par saviem tikumiem radās, kad nāca gaismā apjomīgās zādzības no Ermitāžas un citu muzeju fondiem.
Ne viens vien publicists atcerējies, ka jau cara laikos kāds rakstnieks uz jautājumu par jaunumiem Krievzemē atbildēja lakoniski: “Krievijā zog.” Tieksme zagt vismaz trīskāršojās PSRS laikos, kad ikviens jutās apkrāpts un pazemots, tāpēc ar zagšanu centās kompensēt nesaņemto algu. Zagšanas tradīcija itin labi pazīstama arī Latvijā, bet krievu mafijas klātbūtne mūsdienās jūtama gan Londonā un Ņujorkā, gan Stambulā un Melburnā.
Tie publicisti, kuri spējīgi analizēt faktus, uzsver milzīgu nesakārtotību un korupciju pilnīgi visos Krievijas dzīves novados. Populārais žurnālists Kiseļevs min faktu, ka krievi, iepazinuši Rietumos valdošo sistēmu, parasti pārdzīvo kultūršoku.
Ir labi vismaz tas, ka krievu inteliģence nupat sāk par šīm tēmām diskutēt. Varbūt kaimiņos runātais kaut kādā veidā skars arī Latvijas krievvalodīgo sirdis.
Atkārtoti par Tuvajiem Austrumiem
Notikumi, kas risinās abpus Izraēlas – Libānas robežai, dažus prātotājus rosina secināt, ka trešais pasaules karš jau sācies. Šāds apgalvojums gan pagrābts no zila gaisa.
Tagad Rietumu prese galvenokārt šausminās par libāniešu ciešanām, aizmirstot par kara cēloņiem un otras puses ciešanām. Kad 1948. gadā angļu kolonizatori aizgāja no Palestīnas, ANO rosināja veidot divas valstis — Izraēlu un Palestīnu. Tā kā arābi tobrīd savu Palestīnas valsti neveidoja, viņiem paredzēto teritoriju savā starpā sadalīja Ēģipte, Sīrija un Jordānija. Tad arī sākās taisnības meklēšana, kas turpinās aizvien.
Pirmais Libānas karš beidzās ar to, ka Izraēla izvietoja savu karaspēku tā sauktajā buferzonā Libānas dienvidos. ANO pirms sešiem gadiem piespieda Izraēlu piekāpties un buferzonu atstāt. Bet notika tas, ka šo teritoriju steigšus aizņēma “Hezbollah” kaujinieki, kuri no turienes sāka regulāri apšaudīt Izraēlas ziemeļus.
“Hezbollah” radās Libānas pilsoņkara apstākļos, kad Irānas ājatolla Homeini nolēma eksportēt islāma fundamentālistu revolūcijas. ASV netieši atbalstīja “Hezbollah” rašanos, jo toreizējam Libānas režīmam bija vajadzīgs iekšējs pretspēks. Ar laiku “Hezbollah” kļuva par valsti valstī, ko centrālā valdība nespēj kontrolēt. Nauda un ieroči kaujiniekiem nāca no Irānas, daži ieroču veidi arī no Sīrijas, ieskaitot krievu ražojumus.
Libānas regulārā armija ļoti vāja, valstij nav nekādu pretgaisa aizsardzības līdzekļu. Kad beidzās sešu dienu karš, ebreji stāstīja anekdoti. Kāpēc karā neiesaistījās Libānas aviācija? Tāpēc, ka pilots saslima.
Izraēla, protams, rīkojas cietsirdīgi pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tā rīkojas visos karos, piemēram, dažu simtu kaujinieku dēļ Krievija pati savas valsts teritorijā Groznijas pilsētu pārvērta gruvešos. Apmēram kā lācis Krilova fabulā, kas mušu uz drauga pieres nosita ar lielu akmeni. “Hezbollah” gadiem ilgi mēdza nolaupīt ārzemniekus, ieskaitot krievu diplomātus, tikai nezin kāpēc pat Putins šādus teroristus negrasās slīcināt ķemertiņos. Šis nav karš, kurā taisnība būtu tikai vienā pusē.
Ukraiņu demokrātijas skola
Ukrainā pēc ilgām mokām izveidota valdība ar agrāko prezidenta Juščenko sāncensi Janukoviču priekšgalā, vairumam ministru nākot no prezidenta atbalstītājiem. Daudzi brēc, ka Janukovičs skatās uz Maskavu, kamēr pats Janukovičs sola rūpēties par ukraiņu tautas vienotību.
Politikā ne vienmēr no svara tas, ko kāds teicis polemiskā iekarsumā. Reālā varas politika ir iespēju māksla, bet iespējas vienmēr liek meklēt kompromisus. Prezidents Juščenko atrada kompromisu, kaut paša popularitāte tautā stipri cieta.
Ukrainai bija iespējas pieredzēt rietumnieciskāku valdību, bet nelaimes sākās, kad premjera kandidāte Timošenko pieprasīja sev pārāk daudz. Ar to nebija mierā koalīcijas partneri sociālisti, kuri pārgāja Janukoviča nometnē. Kaut Janukovičam parlamentā tagad bija vairākums, prezidents veikli manevrēja, līdz panāca savu piekritēju iekļaušanu valdības koalīcijā. Opozīcijā vairs paliek tikai Timošenko, kuras enerģiju gan var apbrīnot, bet premjera amatā viņa jau paguva sevi pierādīt kā ne visai elastīgu politiķi, kuras vadībā valsts ekonomika piedzīvoja lejupslīdi.
Ukrainas galvenais ieguvums pašlaik ir tas, ka vadošie politiķi mācās kompromisu mākslu, kad jāsadzīvo un kopīgi jādarbojas atšķirīgu viedokļu pārstāvjiem. Valdības sastāvs liecina, ka prezidents ar savu piekritēju palīdzību kontrolēs ārpolitiku, iekšlietas, aizsardzību un finanses. Janukoviča balsts būs ekonomiskā bloka nozares, kas nozīmē, ka apmierināti jutīsies Donbasa un Harkovas lielie uzņēmumi. Daudzi jautājumi pagaidām ir bez atbildēm, vispirmām kārtām cilvēkus var uztraukt turpmākās cenas par gāzi. Priekšā grūtas sarunas ar Krieviju un Turkmenistānu.
Šodienas rūpes pāri visam
Latvijā daudzi speciālisti un lauku ļaudis vaimanā par šīs vasaras karstuma nesto postu. Apgalvo, ka tāda dabas katastrofa piedzīvota pirmo reizi, kopš sākti klimatiskie mērījumi.
Ja vērtējam globālā mērogā, tad šī vasara patiešām bijusi un daudzviet turpina būt pati karstākā divu vai pat triju gadsimtu laikā. Bet par Latviju diezin vai varēsim runāt tik kategoriski, kaut noteiktos parametros pašreizējās klimatiskās anomālijas varētu arī pārspēt visus rekordus. Bet arī karstās vasaras atšķiras cita no citas.
Nav taču grūti atcerēties, ka līdzīgas vaimanas dzirdējām pirms trim gadiem, kad tāpat mūs spīdzināja gan karstums, gan ilgstošs sausums. Tiesa, bezlietus periods bija sācies mazliet vēlāk, vēl jūlija sākumā vietām uzlija, un tad arī ražas zudumi bija mazāki. Ja, teiksim, šogad ražens lietus būtu nolijis ap Pēterdienu, tad pagūtu izaugt gan labība, gan kartupeļi, arī atāls govīm būtu sazēlis.
Sausas vasaras mūžā pieredzētas daudzkārt, par 1939. gada vasaru jau rakstīju agrāk. Tagad gribu atgādināt lasītājiem, ka liela neraža tika pieredzēta 1963. gadā. Šo gadu atceros tāpēc, ka tovasar tika atzīmēta Jāzepa Vītola simtgade un Gaujienā notika sieviešu koru salidojums. Tovasar nedēļām ilgi termometrs rādīja 34 grādu karstumu, un jūlija beigās daudzviet bija nodzeltējušas lapas bērziem. Neraža bargi skāra kolhozus, govīm nepietika ziemas barības, tāpēc partijas aktīvisti braukāja pa citām republikām, lai iepirktu salmus, kurus daudzviet melnzemes novados mēdza sadedzināt. Diemžēl atvestie ziemas kviešu salmi bija līdzīgi sausiem kārkliem, tāpēc izbarot varēja tikai pēc sutināšanas. Kolhozi nespēja apgādāt veikalus ar kartupeļiem, tāpēc partijas pilnvarnieki tika sūtīti apkārt pa mājām, lai individuālos piemājas dārzu turētājus pierunātu daļu ražas pārdot valstij. Daži pārdeva labprātīgi, jo valsts labi maksāja, citi pilnvarniekus rīdīja ar suņiem, kāpēc, teiksim, kāds sporta skolotājs nēsāja līdzi starta pistoli vaukšķu baidīšanai. Starp citu, laba tupeņu raža tovasar bija izaugusi baltkrieviem, kuri Latvijai pavasarī izlīdzēja ar sēklas materiālu. Manas paaudzes ļaudis to noteikti atceras, tāpēc negribas pievienoties tiem šodienas brēcējiem, kuri pašreizējos klimatiskos untumus uzskata par pasaules gala sākumu.
