2. PĀRDOMAS, ATGRIEŽOTIES NO STRENČU MEŽIEMno pasaules dižajām jezgām un sīko ķibeļu durstīgiem ežiematliek vien paglābu meklēt (ne gausties! ne sērot!) jā ieteicams paglābu atrast atgriežoties dzimtenes mežos – gan lāņos gan silos gan birzīs gan gāršās gan vēŗos – un saindēti nedomāt vairs tik klausīties un saost un vērot to ko iepriekš pat nenojauti it kā slepenus vārtiņus veŗot: klau! kā visaplīk putnu tautas (vai saule uzlec vai saule riet) vienmēr pareizā laikā un pareizos meldiņos dziedrau! kā kukaiņu ciltis vienmēr grib to ko tās iepriekš jau zinun allaž pareizos virzienos taciņas min?skat! kā skrajajā silā kur vietumis vien pelēkas kāpu smiltisar kladonijām ar cetrārijām vienuvietarī zvaigžņveida kladīnas putaini „zied”? vai jau ievēroji ka aiz-vienpareizā laikā gan ašās čūskas no purvājiem lien gan milzīgie ledāji atkāpjas gan uz pleca uzmetas kukainis kādskuŗu tu vēl neproti nosaukt vārdā Sandra piepeši nosmejas gārdi: viņai tiekoties ar nokar-pavedienu usnejujeb Usnea filipendula vecajos egļu mežos allaž liekoties ka šie visgaŗie ķērpjiir kā mūžsenu teiksmainu rūķu bārdas kamēr paši rūķi kā pasaku tēlivai bioloģijas profesori neredzami pa zariem kāpelē un mirkļa tuvumu aizkustinane par agru ne vēlu ar mūžībup balsumu ilgu un žēlu… …jau krēslo kad ar lihenologiem pametam silues viņiem saku: ķērpju sugu pasaulē ir simt reižu vairāk nekā māksliniekiem stiluNo Dželāletdīna Rūmī Te, pēkšņi, ieskrien gaŗāmgājējs svešsUn, drebēdams pie visām miesām, dveš…– Kas noticis? – tam parasa saimnieks izbrīnīts,–Kādēļ tāds nobijies un gluži bāls kā krīts?Un gaŗāmgājējs atbild: šausmas, visi ēzeļiPēc šāha pavēles tiek mūsu valstī izķerti.Bet tu, — teic saimnieks, — taču neesi ēzelis, Kādēļ kā vecis vārgs tā drebēt drebi viss?– Ak, zināms tak, mēdz šāha kalpi pārspīlēt, Par ēzeli tie var jebkuŗu noturēt.Un arī nastu vedēji var iesākt mani jātUn ģērmaņi no manis ādu nodīrāt.Diemžēl šai zemē arī valdnieks ir no tiem,Kas visus pavalstniekus tur par ēzeļiem.
