DZEJOLIS, SARAKSTĪTS 13. DECEMBŖA RĪTĀ, ATGRIEŽOTIES NO PASTAIGAS TUVĒJĀ MEŽĀ, RĪGAS RAJONA STOPIŅU NOVADĀ, KAD TUMSA JAU GANDRĪZ IZKLĪDUSI, BET NEVARĒTU ARĪ TEIKT, KA IR GAIŠS(No Ķīnas piezīmēm, IV)grūti jau ietvecam vīram pēc sirgumakājas ķeŗasdvašas trūkstbrīžiem labajai rokai aizmirstasko kreisā ir nozagusibrīžiem atkal kreisējai vienalga kā dvīnene labējā jūtaplaikiem domas kas bija kā izšautas bultas arvien biežāk pa apli plūstnoticis līdz vecajam šāvainajam ozolam griežos uz Dienvidus pusi sniegs gurkst zari knikšķ rudguzeļi satupuši vilkābeles krūmākā virs izžautas veļasmēļas ēnas met kokipilna ar noslēpumiem ap resnāko priedi apmet pusloku melnā dzilnatālumā virs koku viršūnēm ceļaspalsi iesārta dūmaciņa tuvumā strādā mežacirtējigaudo zāģis ar smagu būkšķi nogāžas kārtējais kokspēc skujām sveķiem un nodzīvotā mūžasmaržo dūmi koks izdīgst tad aug beigās kalstun noslēdzas loks malkā tiek saskaldīts augsta balta balssaicina doties tai līdz uz tālām Dienvidus salām un siltiem Dausas krastiem kur saules ausums tik zeltainikopā ar cinobrulaistās virs zaļimēļās zīžainās jūŗaskur zeltainas straumesizčurļo caur miegu tik liegu…dzeltena tērcītenočūkstot iesūcas sniegā …nolaidis čurasvecais vīrs atkal pavērš uz koku galotnēm skatumākoņu pelēkas planckas it kā saplēstas būŗas tumšojas platāk un plašāk laiks doties mājup pāris jūdžu līdz šosejaitad vēl divas līdz ciemamapklusuši mežacirtēju trokšņi tomēr labi sirmā stundā būt mežā vienamviss pa vienam viss ir pa vienam viss ir (ne vienmēr) bet allaž pa vienam…šis kadiķis šis sērmoksnisšis debīliķis šis akadēmiķis šīs bailes šis porcelāniskais brīns šī Sēlija un šī ķīna…debesis jau aiztumsušas jākāto mājup jākāto mājupkrēslai sabiezējot arvien skaidrākas topbūtiskākās domasaizvien smieklīgākas šķietreiz masku teātrī spēlētās lomasviegli tā iet vecam vīram pa mežu dabas dižumu vērotatmetot visas mānīgās rūpes un raizes nepieklājas vecam vīrampēc sirguma vairsprātot par slavu un nauduun to viņš arī nedara un jūt baudu
