Poētiski teksti ar ķērpjiem fōnā Vakar visu dienu staigāju pa mežu un klausījos lihenologu bezgalīgi sazarotajos stāstos par ķērpjiem; šodien piecēlies apņēmos uzrakstīt kādas rindas par meža burvību, laika statiskumu un nepieciešamību mazāk domāt, bet vairāk meditēt dabā.1.mēs kustamies bet Laiks stāv uz vietasmēs iejoņojam joņojam aizjoņojam Laiks mūs vienaldzīgi pavada ar vēja šalkoņu kokosun smilgu skarās mēs darām ko varam atskrienam skrienam un skrienam lai beigās pavisam aizskrietu promprotams pa vienam pa vienam tikām Laiks paliek uz vietas tikai laiku pa laikam izmaina veidolus te vasara te ziema te nakts te diena te ūdens te smilts te senaizmirstas rūnas te pāri ķērpji un sūnaskuŗi tomēr mazliet kustas jebšu no mūsu skatupunkta tam gandrīz nav nozīmes jo mēs aizjoņojam ar paātrinājumutā arī nespējot laikus notikt pie Laika
