* * * Uz jumta sauļojas sniegs. Lāsteka stāv uz vakti, Bet drīz vien nelaime klāt – Spožā gaismā sāk asarot acis. Lāse aiz lāses pār vaigu… Drīz slapjas it visas vietas. Lāsteka raud. Nevar saprast Aiz bēdām vai varbūt no prieka? Saule spīd, sniegs sauļojas laiski Un nemana to, kas notiek – No iedeguma ne miņas, Bet izdilst pats ļoti, ļoti. Kļūst plānāks un plānāks, un kārnāks, Kaut vizuļo tikpat spoži. Toties lāsteka izstiepusies Tieva un gara ļoti. Arī tā vizuļo saulē Spoža un asa kā pīķis. … Skatoties šodien pa logu, Man radās šis dzejolītis. * * * Tāds dīvains klusums… Ne īsti ar nazi griezt, Ne ar karoti smelt. Ne noplūkt kā puķi, Ne atstāt, lai paaugas vēl. Tāds dīvains – ne labs, ne slikts, Ne mulsinošs, arī ne pikts. Tas nav no sērijas – Kopā labi ir paklusēt, Ne arī no tās – Gribas neatskatoties projām bēgt. Tāds dīvains un nesaprotams… Gluži vai vienaldzīgs. Tomēr nē – Trausliem vārdu pirkstiem Viegli pieskarties drīkst. Grūti saprast, kas notiek – Kaut kas vidū Starp „jā” un „nē”. Smagi, smagi ir dzīvot Klusuma pasaulē.
