Elīna Kubuliņa-Vilne
Nejauši noburtā
Nakts kā balta ūdensroze zied,
Šalcošo vēju klusās aijas
Izšūpo sudraba atmiņu kaijas,
Manā dvēselē tās savu
Prieka atspīdumu meklē,
Krīt rakstā zvaigznes,
Tās domas gaismas tālēs aiznes,
Tur uzplaukst tās kā
Pirmie zaļie lazdu pumpuri,
Esmu noburta nejauši,
Ar tādu zvīļojošu dvēseli.
Bibliotēka
Bibliotēka – templis,
Kurš vecam un jaunam jāmeklē,
Tik svarīga savā nozīmē,
Iedvesmu tajā rodam
Un varam atvērties dvēselē,
Visi sapņi ir dzimuši grāmatās,
Visas ciešanas, ilgas un jūtas,
Katrā lappusē domas un cerības,
Klusiem spārniem tās apkārt lidinās,
Grāmatas ir kā cilvēki –
Citi veci, citi gudri, citi dīvaini,
Grāmatas atver mums pasauli –
Uzsmaida stāsti, pasakas, romāni,
Paņem grāmatu kaut uz brīdi tu
Un sajūti seno vēstures elpu
Kā rūpīgi glabātu dimantu.
