Anita Anitīna
* * *
Sen tādas ziemas nav bijis,
Vismaz liekas, ka sen,
Kad tik balti un pūkaini snidzis
Un vējš sniegu kupenās dzen,
Kad vaigi no sala sārti,
Bet acīs – aizrautīgs prieks,
Un no kalna ar ragutiņām
Vai slēpēm, vai slidām skriets.
Sen tāda sala nav bijis,
Vismaz liekas, ka sen,
Ka stingst ne vien pirksti un deguns,
Bet sals acīs asaras dzen.
Kad sasalst lūpas, pat vārdi,
Bet gaiss dzidri, skanīgi skan,
Un dūmi no skursteņiem stāvus
Kā pa trepēm debešos kāpj.
Sen tādas saules nav bijis,
Vismaz liekas, ka sen,
Kas tik sarkani krāsojusi
Debešus pamalē
Gan novakaros, gan rītos,
Bet dienā tik spilgta, ka sāp…
Daudz kas tik sen nav bijis,
Bet varbūt… atmiņas krāpj?
Mārīte Vipule
Atceroties Tevi – Kornēlija
Ik pa laikam kāda zvaigzne krīt.
Tās laiks ir beidzies,
bet joprojām mūsu sirdīs mīt
un atkal atmiņās dzīvo kā gaisma,
kas tikai viena tāda bija.
Tā tieši tavu dzīvi izgaismoja
un tumsā ceļu nezaudēji,
lai dzīvei rastu vairāk krāsu, vairāk spēka.
