Līga
Vēlreiz vecajam šķūnim
Ilgi man lūdzi skumīgi vientuļš
Kurpes, kas neizšķīst saulē un lietū.
Cepuri platu kā buru laiva,
Kas lēni pret debesīm slīdētu.
Dāvāju šovasar kurpes priekš tango,
Jo valsi ar zirgu tev nedejot vairs.
Arī nav sienāža zaļās vijoles,
Un lieti kā strauti pie kājām guļ.
Pie tavas cepures piespraužu siena ziedu,
Ko tāla atmiņa glabā durstītās kājās,
Un manas sirds acis rokas tev padod,
Lai dejotu tango likteņa lokos.
Kamēr es saulē kā taisna svece,
Cepurē slēpsim pasaules līkločus.
Tā mūsu deja kā siena smarža
Par kurpēm, kas saulē un lietū kā klints.
* * *
No tevis pacelta
Mana pasaule
Pa kāpnēm augstāk,
Un es kā puķuzirnis
Tuvāk saulei,
Tās zeltainiem matiem.
Es kā mājai
Otro stāvu būvētu
Ar ziedošām istabām
Un zilu peldbaseinu
Vidū!
