Līga
* * *
No tavas elpas
Izbira zvaigznes
Un slepus kā vēji
Griezās ap mani.
Nu manā elpā
Un dusošās pļavās
Dziļa nemiera ilgas.
Kur tās man stādīt?
Vai lietus peļķēs sviest?
Vedīšu jūrai,
Tās smilšainam krastam,
Lai gliemežvākos pārvērš.
Nāks ļaudis un lasīs,
Un pie auss liks
Zvaigžņu dziesmas
Klausīties.
* * *
Tavs skatiens bija
Kā piekusis zirgs,
Kas kartupeļu vagu
Arklā izvilcis.
Tad es neredzami
Paslēptos sirds kartupeļus
Tajā iemetu,
Kamēr vēl saule.
Nāks negaidītas dienas
Un ļoti vajadzēs
Lielu gribu
Zemu pieliekties,
Siltas zeķes vilkt.
Tad kartupeļu ziedi
Kā zilas atmiņas
Uz putna spārniem
Vēl dzīvotspēku
Kādu laiku dos!
