Elīna Kubuliņa-Vilne
Zem lapu kaudzes…
Ir pasaulē taisnība
Vēl zem rudens
Lapu kaudzes,
Bet lapas tik krājas
Un krājas,
Un vējš tās plēst
Neapstājas.
Reiz tomēr
Piekusīs kājas
Caur lapu kaudzēm
Tā brist
Un daudzām
Jaunām rokām
Sāks brīvībai
Traucēklis šķist,
Un celiņi atkal
Būs tīri,
Un taisnība
Aizlidos brīvi.
Tik kopīgā
Darbā ir spēks,
Taisnību neredzēt –
Grēks.
Līga
* * *
No rūpēm pavasarī,
Apslēptas jušanas
Mīlestība atziedēja
Dārzā rudenī
Dziļās saknēs,
Kuras spēku dod
Un atbalsta plecu
Zaļajam laukam.
Vēl vēlās bites san,
Raibs tauriņš lido
Kā tāla dvēsele
Zilajās debesīs,
Klātesamībā nezūdošā
Un bezgalīgā dzīvībā.
Viss atklāj daili
Zemes noslēpumos.
Es saņemu šo dāvanu
Un piepildu sevi
Ar plašāku loku.
Ar mīlestību sākas
Dzīvības saknes.
Pāri no visa paliek
Tik baltā gaisma.
* * *
Šī rudens pirmajā dienā
Es pēkšņi sajutu dārzā,
Kā vecās ābeles elpo –
Tā dziļi smagi,
Bet ar jaunu ticības spēku
Ziedoši zaļam pavasarim.
Dzīvīgā elpa apņem mani,
Kā glāstīt gribēdama.
Varbūt tā bija ābeļu pateicība
Par manām rūpēm,
Lai viņu kājām būtu silti
Vēsajā laikā, kas nāk.
